Tuvojoties naktij, kad Bergenā, lielā Norvēģijas rietumkrasta pilsētā, norimst burzma, Inese Liepiņa un viņas vīrs Pēteris dodas uz darbu. Ap pusnakti Pēteris savā kravas auto iekrauj 6000 laikrakstu, bet Ineses – apmēram 1000. Tad viņš gādīgi palīdz sievai iekāpt viņas mašīnā un satraukti noskatās kā viņa aizbrauc. Inese nav radusi braukt pa Norvēģijas stāvajiem kalniem, bez tam bieži, kāpjot divpadsmit stāvīgajās bloku mājās, lai piegādātu smagās avīžu pakas, par sevi atgādina arī hroniskās muguras sāpes.

Latviešu pāris Norvēģijā strādā par laikrakstu un kuponu kurjeriem jau vairāk kā gadu. Viņi ir vieni no gandrīz 70 000 emigrantiem, kuri bija spiesti pamest savu dzimteni dziļās recesijas gados, kuriem sekoja stingra budžeta apgriešana un augsts bezdarbs.

“Es Pēteri iesēdināju mašīnā. Viņš negribēja braukt prom no Latvijas,” lietainā augusta dienā atceras Inese.

Līdzīgi kā viņu latviešu draugi Bergenā, pāris Latviju pameta 2010. gadā pēc tam, kad Pēteris divus gadus bija bezdarbnieks un vairs nespēja atmaksāt savu 10 000 latu lielo kredītu Hipotēku Bankā. Pārdot māju 2009. gadā, kad nekustamā īpašuma tirgus vērtība bija kritusies par 50%, nelikās loģiski. “Banka māju pārdotu, bet vismaz puse no parāda bankai un tiesas izpildītajiem paliktu,” skaidro Pēteris, sēžot Cēsu mājā, reti mēbelētā, pieticīgā vienstāva ķieģeļu ēkā ar nepabeigtām sienām.

Bet finansiālie zaudējumi nav galvenais iemesls, kāpēc Inese un Pēteris negrib pamest savas mājas. Viņu pusaudžu dēls lūdz māju saglabāt. “Dēls saka, ka grib dzīvot tieši šajā, īstajā mājā. Norvēģijā viņam nav neviena drauga. Katrs cilvēks, ceļš, uzraksts viņam ir svešs.”

Inese to saprot labāk nekā jebkurš cits. “Katra taciņa, katrs krūmiņš man ir zināms Cēsīs. Vēl stāv tas trotuārs, pa kuru es ar savu tēti pie rokas gāju uz veikalu. Tas viss velk atpakaļ un mājam.”

Pēteris uzskata, ka šādos apstākļos viņam būs nepieciešami vēl trīs gadi, lai nomaksātu parādu bankai. Viņi nezina, kad varēs atgriezties Latvijā.

Pašlaik dzīve Norvēģijā mazina ikdienas stresu un nestabilitāti, kā arī liek justies novērtētākiem, saka Inese. “Norvēģijā katrs ierēdnis attiecas pret mani ar cieņu un iecietību. Katram cilvēkam ir vērtība. Arī narkomāns un piedzeries ir cilvēks. Tur var redzēt, ka valsts kalpo visiem cilvēkiem.”