Saņēmis no cietuma administrācijas brīvai dzīvei nepieciešamos dokumentus, Rimants Muka (Rimantas Muka, 31) šogad oktobrī iznāca pa Alītas (Alytus) cietuma vārtiem Lietuvā. Netālajā kioskā nopirka limonādi un kebabu. Ēda un gaidīja. Rudens rīts Mukam šķita brīnišķīgs.

Jau vairākus mēnešus viņš nelietoja narkotikas. Viņpus cietuma vārtiem izsmēķējis pēdējo cigareti, Muka izmeta šķiltavas, apņēmības pilns vairs nepīpēt. Gatavojoties brīvībai, viņš no cietuma biedriem pret cigaretēm bija iemainījis divas sporta bikses, džinsas un kedas, bet cietuma veikalā nopircis skūšanās piederumus, zobu pastu un zobu birsti.

Cietumā Muka bija pavadījis trešo daļu no savas dzīves. Laupījis, zadzis, tirgojis narkotikas.

Šī bija sestā reize, kad viņš iznāca no cietuma. Taču šī reize šķita citāda nekā iepriekšējās. Viņam ļoti, ļoti negribējās atgriezties cietumā. Un pirmo reizi pēc iznākšanas viņu kāds sagaidīja.

“Redz, kur Rimas sēž,” no auto stāvvietas nāca dažus mēnešus iepriekš atbrīvotais Mukas cietuma biedrs kopā ar viņu abu paziņu Neriju Čekaviču (Nerijus Čekavičius). Muka uzskata: tieši Čekavičs mainīja viņa dzīvi, jo ar savu piemēru parādīja, ka iespējama pilnvērtīga dzīve pēc cietuma.

Čekavičs ir izbijis narkomāns, divas reizes sēdējis par zādzībām, bet jau 13 gadus viņam ir savs autoremonta bizness un ģimene. Viņa sieva ir mācītāja, pats cietumā vada Bībeles grupu. Tur abi vīrieši arī iepazinās.

Vīri aizbrauca uz netālo Alītas pilsētiņu, kur Muka iekārtojās dzīvoklī pie bijušā cietuma biedra. Draugi palīdzēja iestāties bezdarbniekos. Ar Čekaviču stundām runāja par Dievu. Vakaros gāja ciemos pie citiem ticīgajiem.

Pēc nedēļas Mukam bija jāizlemj, ko darīt tālāk: atgriezties vecajā dzīvē pie narkotikām vai mainīt vidi un draugus. Bija divas alternatīvas. Pirmā – 28 dienu Minesotas programma Kauņā, kas palīdzētu mazināt atkarību no narkotikām, bet diez vai tik īsā laikā mainītu viņu pašu. Kā otru variantu Čekavičs ieteica sociālās rehabilitācijas centru Kedaiņos, kur programma ilgst gadu.

“Ļoti negribēju vairs zagt un pīpēt, bet negribēju arī rehabilitāciju,” atceras Muka. Tomēr viņš izlēma braukt uz Kedaiņiem. “Sajutu, ka esmu noguris, nemāku dzīvot. Nemāku pieiet pie cilvēkiem un aprunāties, kamēr man neviens neko neprasa. Protu būt tikai rupjš.” Vakarā pirms aizbraukšanas, lūgšanu grupā, viņš sāka raudāt. “Sen tā nebiju raudājis.”

Nākamajā dienā viņš ar autobusu atbrauca uz Kedaiņiem. Viņu sagaidīja cits draudzes loceklis,  aizveda uz vietējo poliklīniku formalitāšu nokārtošanai un pēc tam uz rehabilitācijas centru “Cerību bāka”.

Muka ir viens no 3319 ieslodzītajiem, kurus pērn atbrīvoja no ieslodzījuma vietas Lietuvā. Lietuvā ir visvairāk cietumnieku ES valstīs.

Pēc atbrīvošanas viņiem ir trīs iespējas: atrast darbu, paļauties uz ģimeni vai atgriezties cietumā. Daļai ir atkarība no narkotikām vai alkohola, kas atgriešanos brīvībā padara vēl grūtāku. Saskaņā ar oficiālo statistiku Lietuvas cietumos mazāk kā 20% ieslodzīto ir atkarība no apreibinošām vielām. Viļņas universitātes kriminologs Gintauts Sakalausks (Gintautas Sakalauskas) domā, ka patiesais rādītājs varētu būt ap 50%. Profesionāļi, kas vada rehabilitācijas programmas, min pat 70%. (Latvijā tie ir 80%).

Atgriešanās cietumā vismaz daļai ieslodzīto nereti ir vieglākais ceļš. Darba devēji nevēlas algot bijušos ieslodzītos, ģimenes novēršas. Sociālie pabalsti ir pārāk mazi (lielākais ir 30 eiro pēc iznākšanas) un nereti no cietuma iznākušajiem nav vajadzīgo dokumentu un zināšanu, lai tiem pieteiktos.

Rezultātā viņi pastrādā jaunus noziegumus, kas apdraud sabiedrību, jo neko citu neprot. Lietuvā nav pētījumu par redicīva apmēriem, taču pērn no 3049 notiesātajiem, kas nonāca cietumā, gandrīz 500  atgriezās atkārtoti, jo gada laikā bija pastrādājuši jaunus pārkāpumus. Latvijā pētījums rāda, ka divos gados pēc iznākšanas cietumā atgriežas 51%. Divas trešdaļas pirmajos trīs mēnešos pēc atbrīvošanas, kas varētu liecināt par palīdzības trūkumu uzreiz pēc tam, kad cilvēks nonāk brīvībā.

Šo loku ir grūti pārcirst, jo gan Latvijā, gan Lietuvā trūkst efektīvas valsts atbalsta programmas. Lietuvā pilnu sodu izcietušajiem valsts piedāvā daļēji apmaksātu 28 dienu Minesotas programmu, vai arī sociālo rehabilitāciju divos centros, kuros kopā ir tikai 22 vietas. Tas ir krietni par maz. Tādēļ ieslodzīto reālais atbalsts ir dažādas nevalstiskās un reliģiskās labdarības organizācijas.

Ja ne baznīca, visticamāk, arī Rimants Muka atkal būtu cietumā. Vismaz tāds bijis viņa plāns. “Es jau biju izlēmis, ka cietumā vienu nogalināšu. Brālim teicu, ka brīvībā vairs neiznākšu. Māte arī apmierināta, ka sēžu – dzīvs esmu,” stāsta Muka. Attieksmi viņš mainīja 2014.gada pavasarī, dažus mēnešus pirms cietumsoda beigām. Viņš aizgāja uz Bībeles grupu.

Mācās runāt

Uz Bībeles grupu Muka negāja, lai meklētu Dievu. Zāles stūrī nolīdis, kapuci pār acīm pārvilcis, viņš meklēja klusumu. Līdz vienā reizē attapās, ka iesaistījies grupas diskusijā. “Bija interesanta saruna. Neatceros par ko. Vairāk biju pārsteigts, ka runāju,” atceras Muka.

Pārsteigums Muka balsī nepazūd arī mūsu sarunā gandrīz pusgadu vēlāk sociālās rehabilitācijas centrā “Cerību bāka”. Treniņbiksēs, skūtu galvu un pelēkiem, cietumā sabeigtiem zobiem, viņš atgādina puišeli, kurš priecājas par negaidītu dāvanu. Viņš ir pārsteigts pat par to, ka piekritis intervijai. “Mums šeit māca, ka vajag runāt.”

Centrs “Cerību bāka” ir vairāku ēku komplekss. Mēs runājam viesu mājā – nelielā ēkā, kur otrajā stāvā ir semināru telpa ar garu koka galdu un mazu guļamistabu viesiem. Pirmajā nemitīgi rūc veļas mašīna.

Galvenā ir baltā māja. Tai sākumā  bija divi stāvi, bet klientu pieplūduma dēļ nesen piebūvēts trešais. 13 centra pastāvēšanas gados tajā no dažādām atkarībām ārstējušies ap 1000 cilvēku – gan vīrieši, gan sievietes. Ar 45 vietām tas šobrīd ir lielākais privātais centrs cilvēkiem ar atkarībām (ne tikai cietumniekiem) Lietuvā.

Pārsimt metrus no galvenās ēkas ir neliela privātmāja. Tajā dzīvo “Cerību bākas” dibinātāji un īpašnieki – Alberts un Inga Lucuni (Albertas un Inga Lucunas) ar bērniem. Alberts ir līdzdibinātājs vēl diviem mazākiem centriem Kauņā un Šauļos. Viņš arī vada paša veidoto asociāciju, kas apvieno pavisam 22 šāda veida centrus Lietuvā.

Arī Latvijā pirms finanšu krīzes probācijas dienests slēdza līgumus par konkrētu klientu uzņemšanu ar deviņiem centriem. Lielākā daļa bija NVO – kā Lietuvā, divi piederēja pašvaldībām. Tagad tam nav naudas.

Alberta asociācijas centri spēj uzņemt ap 360 klientus, taču ar 2015.gadu vietu skaits varētu mazināties, jo organizācijām, kas piedāvās sociālo rehabilitāciju, vajadzēs licenci. Licencēšana daļēji bijusi asociācijas iniciatīva, lai nošķirtu “filantropus, kas strādā ar mīlestību”, no tiem, kas to dara, lai nopelnītu. Lai iegūtu licenci, centriem būs jāievēro konkrētas prasības – programma, pieejamie speciālisti, telpas.

Naudu centri iegūst, rakstot projektus ārvalstu fondiem un piesakoties Lietuvas valdības finansētajos konkursos, kas paredzēti, piemēram, riska grupu klientu rehabilitācijai.

“Cerību bākā” klienta uzturēšanās mēnesī izmaksā 720 eiro. Lai  to nosegtu, ar projektu naudu nepietiekot, tādēļ klienti piedalās ar līdzfinansējumu: vidēji 145-200 eiro mēnesī. Maksājums neesot obligāts, viss atkarīgs no rocības. Līdzīga prakse esot arī citos centros. Tā kā Mukam ienākumu nav, viņi vienojušies, ka centrs saņems viņa trūcīgā pabalstu, apmēram 100 eiro mēnesī.

“Cerību bāka” nav Rimantas Mukaa pirmais rehabilitācijas centrs. Iepriekš, pēc kārtējās iznākšanas  no cietuma, viņš padzīvojis centros Kauņā un Utenā. Taču viņam tur nepatika: neļāva smēķēt, bija tikai Bībele un darbs. Utenā viņš atgriezies vairākas reizes, jo nebijis kur palikt un “tur bija laba sociālā darbiniece. Visus pieņēma un žēloja.”

Cilvēcīga attieksme ir galvenais, kas Muku pietur “Cerību bākā”. Arī šeit ir Bībele un darbs. Taču pirmais ir brīvprātīgi, bet pēc darba ir arī psiholoģiskā palīdzība un mācības. Uz 45 iemītniekiem centrā ir 20 darbinieki.

Mukas diena sākas septiņos ar lūgšanu un brokastīm. Pēc tam ir rīta aplis, kurā pārrunā dienas darbus un mācību programmu, tad darbs saimniecībā, vakariņas un brīvais laiks. Mobilie telefoni un televizors ir aizliegti. Mērķis ir klientus pilnībā izolēt no pagātnes, lai iedotu “jaunas vērtības” un iemācītu dzīvot brīvībā.

“Es nemāku iet uz darbu, samaksāt par elektrību vai noīrēt dzīvokli,” saka Muka, “man ir tikai 11 mēnešu darba stāžs.” Par darbu gan vēl domāt pāragri. Prioritāte ir tikt skaidrībā ar sevi, tādēļ viņš vairākas reizes nedēļā tiekas ar psihologu. Pirmajā reizē klusējis, tagad jau nevar sagaidīt nākamo tikšanos. Pirmo reizi mūžā kāds viņu uzklausa. Sācis rakstīt dienasgrāmatu, vienu, ko rādīt psiholoģei, otru pats sev. Iepaticies.

Aprunāties ar psihologu Muka varējis arī cietumā. Neskatoties uz psihologu pārslodzi, pirms iznākšanas  katram ieslodzītajam ir iespēja aprunāties ar speciālistu. Taču Muka šo iespēju neizmantoja. Neuzticējās.

“Es nerunātu ar psihologu pat, ja man līdz iznākšanai būtu atlikusi pusstunda. Cietumā izdzīvo stiprākais. Nedrīkst izrādīt vājumu un uzticēties nevienam.”

Galvenais, kas Mukam jāiemācās, ir apzināt un savaldīt dusmas. Skaidrā prātā viņš spēj kontrolēt, kad tuvojas agresijas lēkme, un brīdina apkārtējos. Dzērumā ir pretēji.

“Mēs ar diviem draugiem spēlējam kārtis, iedzeram. No rīta pamostos ar asiņainām rokām, bet abi draugi ir slimnīcā.” Dzērumā Muka pastrādāja noziegumus par kuriem nonāca cietumā. Dzērumā viņa tēvs regulāri dauzīja viņu, gadu jaunāko brāli un māti.

Cietumā iemācās tirgot narkotikas

Māti Muka nav redzējis jau vairākus gadus. Viņa negrib, lai gan reizēm aprunājas ar dēlu pa telefonu. Punktu pielika otrā iznākšana no cietuma, kad viņš aizbrauca pie mātes, piedzērās un piekāva patēvu.

Dzert un smēķēt Muka sāka jau pamatskolā. Tēvs, gatera strādnieks, dzēra regulāri. Muka atceras reizi, kad tēvs kārtējo reizi sita māti, bet viņš ar brāli metās viņu aizstāvēt. Slimnīcā beigās nonāca visi trīs. Brālim lauzta kāja, viņam roka, bet mamma staigāja ar zilumiem zem acīm.

Dažus gadus vēlāk lomas mainījās. Tēvs jau baidījās no viņa. Jautājis mātei, vai Muka dzēris. Ja atbilde bijusi pozitīva, tēvs nakšņoja uz ielas. 4.-5. klasē Muka profesionāli nodarbojās ar boksu un dzērumā regulāri tēvu piekāva. Ap šo laiku viņš arī sācis zagt  – no mammas, radiniekiem, skolā – lai nopirktu labāku apģērbu un cigaretes. Dažreiz naudu devis mātei: īrei, pārtikai. Viņa neprasīja, no kurienes tā nāk.

Cietumā pirmo reizi Muka nonāca 18 gados – par laupīšanu, ieroču nēsāšanu un sava pārinieka, nepilngadīgā, iesaistīšanu noziedzībā. Apsūdzībā par dārgu savrupmāju aplaupīšanu bijušas 18 epizodes, tiesā pierādītas astoņas. Mukam piesprieda sešus gadus. Pirmajai reizei tik daudz, jo bijuši nežēlīgi. Muka stāsta, ka vienam mājas īpašniekam nogriezuši mēli, vēl citam – salauzuši kāju, lai piespiestu pateikt, kur glabājas nauda.

Uz cietumu pie viņa braukuši brālis un māte. Sūtījuši paciņas un naudu, jo ticējuši, ka Muka labosies. Viņš naudu notērēja narkotikām. Iznācis no cietuma, viņš aizbrauca pie mātes, kas jau dzīvoja ar patēvu. Tēvs bija miris. Mukas atbraukšana bija lieli svētki. Sanāca draugi, radi. Uzpīpēja Mukas atvesto zāli.

Lai nopelnītu brīvībā, Muka sāka piekopt cietumā iemācīto arodu – narkotiku tirgošanu. Pats lielās, ka pelnījis ap 1000 eiro dienā. Pārdevis, bet vienlaikus arī pats pārgājis uz smagākām narkotikām – heroīnu. Pēc dažiem brīves mēnešiem  Muka piekāva savu parādnieku – “izsitu zobus, salauzu kājas, atņēmu telefonu un aizgāju.” Parādnieks uzrakstīja iesniegumu policijā un Muka piesprieda divarpus gadu cietumsodu.

Šajā reizē viņš cietumā sāka strādāt uzreiz. Cietumu hierarhijā viņš jau bija zemākā līmenī, jo nebija naudas, ko iemaksāt kopējā kasē jeb obščakā. Lietoja visu, ko varēja dabūt – heroīnu, elpoja līmi.

Rehabilitāciju atkarīgajiem cietumos tolaik nepiedāvāja. Šobrīd šādas programmas ir pieejamas, bet mazam cilvēku skaitam –  22 cilvēkiem divos cietumos. Pārējiem atkarīgajiem tiekot nodrošināta individuāla – psihologa – palīdzība, pastāstīja Nijole Martinkeviciene no Lietuvas Tieslietu ministrijas Cietumu departamenta. Par efektivitāti liek šaubīties fakts, ka Lietuvas cietumos uz vienu psihologu ir 400 ieslodzīto.

Muku atbrīvoja deviņus mēnešus pirms termiņa beigām. Reizi mēnesī viņam bija jāiet uz probācijas dienestu atrādīties, jāiestājas bezdarbniekos. Divas reizes dienests viņu socializācijas nolūkos veda uz muzeju. Ja Muka uz muzejiem neaizietu, tas būtu pārkāpums. Trīs tādi un jāatgriežas cietumā.

Viņš iekārtojās darbā Viļņā par krāvēju alkohola cehā, gulēja autopacēlājā, nemitīgi dzēra, līdz sāka zagt darba vietā. Pēc 10 mēnešiem viņš trešo reizi bija cietumā, jo dzērumā piekāva un aplaupīja nepazīstamu pudeles brāli.

Ceturto reizi cietumā viņš nonāca, jo izsita skolai logu un nozaga datoru. Piektā reize jau bija cietums Vācijā, kur Muka aizbrauca pēc radinieka uzaicinājuma un tirgoja narkotikas.

Vācijas cietumā Muka patika. Bijusi pašam sava kamera. No cietuma biedriem iemācījies runāt krieviski. Bijušas dažādas nodarbības – šaha un ģitāras spēles pulciņi. Piedāvāta arī rehabilitācija, lai ārstētos no narkotiku atkarības, bet viņš atteicies. “Neredzēju jēgu.”

Saklausījies stāstus, ka Vācijā bijušajiem ieslodzītajiem piešķir dzīvokli ar izpirkšanas tiesībām un palīdz darba atrašanā, Muka cerējis uz šiem labumiem, taču īsi pirms termiņa beigām pienākusi ziņa, ka viņu par iepriekš izdarītu laupīšanu Lietuvā gaida pusotra gada cietumssods.Vācija viņu izdeva Lietuvai.

Nu jau cietumā Muka jutās kā mājās. Visus pazina, bija savējais. Tikmēr brīvībā pat māte ar viņu vairs negribēja sazināties. Arī valsts palīdzība tādiem kā viņš ir minimāla.

Pēdējo reizi, iznākot no cietuma, Mukam valsts izmaksāja vienreizēju kompensāciju –  14 eiro, iedeva 17 eiro ceļam un 20 eiro, ko bija nopelnījis cietumā. Kopā ap 50 eiro. Ja ne draugi no baznīcas, visticamāk, Muka būtu darījis to pašu, ko iepriekš –  pastrādātu jaunu noziegumu, lai atgrieztos cietumā.

Atgriezties dzīvē ir grūti. Pirms iznākšanas ieslodzītajiem cietumu darbinieki formāli pajautā, ko darīs pēc tam. Ja cilvēkam nav ģimenes, viņam iedod bukletu ar reliģisko un nevalstisko organizāciju sarakstu, kas varētu palīdzēt.

Valsts Nodarbinātības aģentūra piedāvā programmu bijušajiem ieslodzītajiem – pusgadu subsidē pusi algas darba devējiem, kas algo bijušos cietumniekus, taču darba devēju atsaucība nav liela. 2014.gada pirmajā pusē šajā programmā, pamatā uzkopšanā un būvniecībā bez speciālām zināšanām, bija nodarbinātas 49 personas, kamēr rindā gaidīja vairāk nekā 800 bijušie cietumnieki.

Nedaudz vieglāk ir pirms termiņa atbrīvotajiem. Līdz oficiālā soda izciešanas termiņa beigām, viņiem ir regulāri jāapmeklē probācijas dienests, kas palīdz ar informāciju. Taču probācijas dienests vairāk ir uzraugoša iestāde – kontrolē, lai atbrīvotais maksā alimentus, naktīs ir mājās, meklē darbu, kamēr reāla palīdzība (naktsmītne, apmācības) ir atkarīga no konkrētās pašvaldības rocības un vēlmes palīdzēt.

Kopš ekonomiskās krīzes, kad valsts nogrieza finansējumu, līdzīga situācija ir arī Latvijā. Igaunijā probācijas dienestam ir daudz stingrākas prasības augsta riska pirmstermiņa atbrīvotājiem – personai četras reizes mēnesī jāatrādās probācijas darbiniekiem, reizi mēnesī pie bijušā ieslodzītā nāk uz mājām. Ja nepieciešams, tiek nodrošināts psihologs vai psihiatrs.

Sodīt, sodīt un vēlreiz sodīt

Maz ticams, ka tuvākajos gados Lietuvā uzlabosies ieslodzīto apstākļi cietumos un pēc iznākšanas. Ja kopš neatkarības atgūšanas Lietuva daudzās jomās lēnām tuvojas attīstītajām Eiropas valstīm, tad attiecībā uz sodu politiku notiek pretējais.

No gandrīz piecdesmit Eiropas Padomes valstīm vairāk cilvēku cietumos kā Lietuvā ir tikai Gruzijā un Krievijā. Visas Baltijas valstis, ieskaitot Lietuvu, izceļas ar garākiem cietumsodiem, nekā vidēji ES. Pēdējos gados Lietuva ieslodzītos retāk atbrīvo pirms termiņa. Ja no 1998.-2010.gadam pirms termiņa atbrīvoja vairāk kā pusi ieslodzīto, tad 2013.gadā: aptuveni trešdaļu.

Izskatās, ka nākotnē ieslodzītie cietumos sēdēs vēl ilgāk. Pērn parlamenta deputāts Petrs Grazulis (Petras Grazulis) izteica priekšlikumu atjaunot nāves sodu. Arī Seima priekšsēdētājs Vids Gedvils (Vydas Gedvilas) News Radio izteicās, ka to atbalstītu. Seimā gan tas nenonāca, jo Juridiskā komiteja norādīja uz pretrunu ar Satversmi.

Taču tika pieņemti citi priekšlikumi, kas pastiprināja sodu bardzību.  Viļņas universitātes cietumu eksperts Gintauts Sakalausks (Gintautas Sakalauskas) saskaitījis, ka Lietuvas Kriminālkodeks pēdējos trīs gados grozīts 18 reizes. No tām tikai pieci grozījumi bija neitrāli ar mērķi harmonizēt Kriminālkodeksu ar saistītiem likumiem. Atlikušie 13 grozījumi pastiprināja kriminālatbildību.

“Biežāks ieslodzījums un garāki termiņi ir tipiski valstīm ar nepilnīgu demokrātijas attīstību, ieskaitot ne tikai Austrumeiropu, bet arī Spāniju un Portugāli,” stāsta Sakalauskas. Viņš norāda: “Ne tikai sabiedrība, bet arī daļa profesionāļu – prokurori, tiesneši – joprojām uzskata, ka ieslodzījums ir labākais soda veids.”

Līdz ko ieslodzītais ir nonācis cietumā, tiek sasniegti vairāki mērķi – radīts ienaidnieks, kas “mobilizē sabiedrību,”  stāsta Viļņas universitātes kriminologs Aleksandrs Dobriņins (Aleksandras Dobryninas).  Iedzīvotāji nomierinās, jo noziedznieks tiek ne tikai sodīts, bet arī izolēts. Realitātē šāda rīcība tikai novilcina problēmu, jo ieslodzītais agrāk vai vēlāk tiks atbrīvots. Ļoti iespējams, ka pēc soda izciešanas viņš būs vēl lielāks drauds sabiedrībai, jo attiecības ar ārpasauli būs pārtrūkušas, kamēr cietumā būs iegūtas jaunas.

Līdzīgi notika ar Rimantu Muku.

“Kad ieraudzīju, uzreiz sapratu, kā viņam pietrūkst – cilvēciska apiešanās,” stāsta Bībeles grupas vadītājs Nerijs Čekavičs, kurš Mukam deva motivāciju dzīvot citādāk. Čekavičs, kurš uz cietumiem dodas jau desmit gadus, domā – tieši cilvēciskuma trūkums sodu politikā grūž likumpārkāpējus pastrādāt jaunu noziegumu. “Patiesais iemesls, kādēļ cilvēks atgriežas cietumā, ir bailes palikt vienam. Ka neviens viņu negaidīs, nepieņems.”

“Mēs savās galvās jau esam viņus ielikuši cietumā un negribam izlaist arī pēc tam, kad viņi iznākuši no ieslodzījuma,” skaidro sociālā centra “Cerību bāka” dibinātājs Alberts Lucuns.

Viņš un Čekavičs uzskata: efektīvi būtu, ja uz cietumiem regulāri dotos bijušie ieslodzītie, kas ar savu pieredzi rādītu piemēru. Lucuns stāsta par speciālu programmu Zviedrijā, kur bijušie ieslodzītie strādā par sociālo darbiniekiem palīgiem, kā arī dodas uz cietumiem, jo labāk saprot ieslodzīto problēmas un iegūst viņu uzticību. Līdzīga sistēma ieviesta arī “Cerību bākā”. Nu jau bijušie centra klienti ir algoti darbinieki, kas palīdz jaunpienācējiem. Viņi kopā ar speciālistiem braukā uz skolām un arī uzstājas probācijas dienesta darbiniekiem. Lucuns stāsta: būtu nauda, viņi regulāri dotos uz cietumiem un jau tur motivētu cilvēkus pēc iznākšanas iziet rehabilitāciju. Pirms ekonomiskās krīzes šādas vizītes uz cietumiem apmaksājusi valsts, tagad naudas nav.

Latvijas Probācijas dienests plāno ieviest līdzīgu – brīvprātīgo programmu. Par Norvēģijas valdības naudu nākamgad veidos ap 40 cilvēku lielu brīvprātīgo grupu, kas strādās ar līdz 25 gadus veciem ieslodzītajiem, rādot, kā saturīgi pavadīt brīvo laiku. Šajā vecuma grupā ir lielākais recidīva risks, tādēļ tā izvēlēta kā prioritāte. Ar 2016.gadu iecerēts par ES naudu izveidot plašāku brīvprātīgo loku, kas palīdzēs dažāda profila ieslodzītajiem.  Latvijas Probācijas dienesta vadītājs Mihails Papsujevičs pieļauj, ka starp brīvprātīgajiem varētu būt arī bijušie ieslodzītie, “bet viņiem būs jāpierāda, ka ir patiešām mainījušies.”

Mūsu sarunas laikā Muka “Cerību bākā” jau pavadījis mēnesi un sasniedzis otro no rehabilitācijas programmas četrām fāzēm – “ierobežoto kontaktu fāzi”, kurā atļauta sazināšanās arī ar cilvēkiem ārpus centra, radiniekiem un atbalstītājiem. Sagaidot savu kārtu, viņš uz nedēļu var kļūt par “mājas saimnieku”, kas nozīmē ikdienas darbu saskaņošanu. Mērķis ir iemācīt uzņemties atbildību.

Trešajā, “atbildības” fāzē, Muka varēs brīvdienās braukt pie draugiem un kandidēt uz “mājas līdera” lomu. Līderis tiek ievēlēts līdzīgi kā valsts prezidents un šo goda amatu ieņem divus mēnešus.

Ceturtajā, “kontaktu” fāzē, Muka jau patstāvīgi brauks meklēt dzīvesvietu un darbu. Centrs viņam palīdzēs ar psiholoģisku atbalstu, taču lēmumi būs jāpieņem pašam. Ja vajadzēs, Muka varēs “Cerību bākā” dzīvot ilgāk, skaidro Alberts Lucuns.

Viņš vairās nosaukt konkrētu skaitu, cik no centra 1000 klientiem ir atbrīvojušies no atkarības un uzsākuši jaunu dzīvi. “Līdz 30% turamies un tas ir labs rezultāts.” Sociālajā tīklā Facebook redzot, kuri klienti apprecējušies, radījuši bērnus. Lucuns centrā iegūto pieredzi salīdzina ar augšupejošu spirāli. Pat, ja klients atsāks lietot narkotikas, viņš savā attīstībā tik un tā būs augstāk.

Vai Rimantam Mukam izdosies uzsākt jaunu dzīvi, Lucuns nekomentē, bet atstāsta gadījumu.

“Mums bija klients, kas šeit bija piecas reizes. Pēdējo reizi viņš aizbēga caur dārzu. Es aizliedzu viņu nākamreiz pieņemt. Pagāja laiks, viņš atgriezās un, kamēr nebiju mājās, darbinieki viņu pieņēma sesto reizi. Viņš veiksmīgi pabeidza programmu un pats tagad ir direktors līdzīgam centram.”