Kādēļ Putina fonds “Russkij Mir” neatklāj savas aktivitātes Baltijā?

“Mūsu skoliņa strādā jau 19.sezonu,” šo frāzi mūsu tikšanās laikā Jakovs Pliners atkārto reizes četras. Bijušais Saeimas deputāts no PCTVL ir acīmredzami uztraucies. Viņš aicina iekšā paša vadītajā krievu vispārizglītojošajā privātskolā “Evrika”. Tā atrodas izbijušā padomju laiku bērnu dārza ēkā Imantas deviņstāvu māju iekšpagalmā.

Plinera nelielajā, piepīpētajā kabinetā pie sienas izkārtotas fotogrāfijas. “Es un slaveni cilvēki,” viņš norāda uz bildēm, kur ir kopā ar bijušajiem Latvijas prezidentiem un slavenu aktrisi. Uz galda izkārtotas vairākas, spīdīgos vākos iesietas grāmatas. Tās arī ir mūsu tikšanās iemesls. Grāmatas piedāvā Latvijas krievu skolu skolotājiem metodiskos ieteikumus, un izdotas par Krievijas fonda “Russkij Mir” naudu. Tas ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina paspārnē 2007.gadā nodibināts fonds krievu kultūras un valodas izplatīšanai ārzemēs. Kultūras fonda vadībā gan ir maz cilvēku, kam ir saikne ar kultūru.

“Russkij Mir” direktors ir bijušās Padomju Savienības ārlietu ministra Vjačeslava Molotova mazdēls Vjačelsavs Ņikonovs. Bijušais augsta ranga VDK darbinieks un Krievijas Domes deputāts.

“Russkij Mir” padomes vadītāja ir Sanktpēterburgas Valsts universitātes rektore Ludmila Verbitskaja, ko krievu prese sauc par labu Putina sievas draudzeni. Starp fonda padomes locekļiem ir arī Krievijas dzelzceļa vadītājs un tuvs Putina draugs -Vladimirs Jakuņins, un Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs.

2008.gadā Lavrovs paziņoja: lai Maskava panāktu lielāku ietekmi ārvalstīs, rupjas varas vietā tai jāizmanto kultūra un sabiedriskās attiecības, jeb tā sauktā “maigā vara”. Šī tēze sakrīt ar “Russkij Mir” mērķiem.

Latvijas politiķa Plinera vadītais fonds “Vecāki bērniem” no “Russkij Mir” saņēmis vairāk nekā 50 000 eiro. Savukārt Plinera grāmatu līdzautors, partijas biedrs un bijušais Saeimas deputāts Valērijs Buhvalovs saviem projektiem no “Russkij Mir” dabūjis vēl 12 000 eiro.

Par šo naudu Buhvalova vadītā Jelgavas krievu kultūras biedrības “Veče” pirms diviem gadiem izveidoja mācību materiālus par Lielo Tēvijas karu. Lai saglabātu krievu jauniešos nacionālo identitāti.

“Nacionālas identitātes saglabāšana likumā ir noteikta, bet resursi tam netiek iedalīti,” pelnu traukā nospiežot kārtējo cigareti, robus Latvijas izglītības sistēmā skaidro Jakovs Pliners. Fakts, ka viņš smēķē skolā, vīrieti ar izteiksmīgajām dzimumzīmēm uz vaigiem, acīmredzami nemulsina.

Pedagoģijas doktoru Plinera un Buhvalova projekti ir tikai daži no zināmajiem “Russkij Mir” finansētajiem projektiem. Fonds lepojas ar savu caurskatāmo struktūru. Atšķirībā no līdzīgām Krievijas organizācijām, kur naudas dalīšanā svarīga pazīšanās, “Russkij Mir” ikviens var iesniegt savu projektu un to izvērtē valsts varai pietuvināta žūrija. Pirmajiem diviem darbības gadiem Krievijas valdība fonam iedeva aptuveni 20 miljonus eiro.
Taču caurspīdība šeit arī beidzas. Fonds tikai daļēji publisko, kam devis naudu, bet noslēgtie līgumi ir konfidenciāli.

Šāda prasība ir pretrunā ar Latvijas likumdošanu, kas pieprasa nevalstiskajām organizācijām (NVO) norādīt ziedotāju vārdus. Vairākus mēnešus garā izmeklēšanā, Re:Baltica noskaidroja vairāk nekā 20 Latvijas organizācijas (.doc), kas pēdējos četros gados saņēmušas naudu no “Russkij Mir”. Tikai viena no tām savā gada pārskatā bija norādījusi naudu no Krievijas.

Pēc Re:Baltica aprēķiniem, “Russkij Mir” apstiprināto grantu kopējā summa kopš 2008.gada Latvijā pārsniedz 170 000 eiro. Par šo naudu rīkoti kultūras pasākumi, konferences, izdotas mācību grāmatas un filmas, kas lielākoties slavina krievu nācijas varenību un klusē par Baltijas okupāciju.

Lai arī “Ruskij Mir” sevi pozicionē kā kultūras organizāciju, naudas saņēmēju vidū ir Latvijā zināmi krievu politiķi un sabiedriskie darbinieki. Pie naudas tikušas organizācijas, kuru biedri ir jau minētie Pliners un Buhvalovs (.pdf), viņu partijas biedre un PCTVL līdere Tatjana Ždanoka (.pdf), Saskaņas centra līderis Nils Ušakovs. Arī krievu valodas referenduma iniciators Aleksandrs Gapoņenko.

Pliners un Buhvalovs

“Kāds vārds un uzvārds iešifrēts padomju tanka nosaukumā – JS?” Pareizā atbilde – Josifs Staļins.

Šis ir viens no viktorīnas jautājumiem, ko Latvijas krievu skolu skolotājiem iesaka izmantot  bijušais Saeimas deputāts Buhvalovs. Caur viktorīnām (.pdf), sacerējumu konkursiem un kara dziesmām viņš aicina krievu skolēniem mācīt Lielā Tēvijas kara nozīmi. Projekta  “Lielās Uzvaras piemiņa”  realizēšanai viņš no “Russkij Mir” saņēma 12 000 eiro.

“[Par] 2.Pasaules karu krievu skolās māca vispār trīs, četras stundas. Mēs uzskatām, ka bērniem ir jāzina savas saknes, jāzina īstā vēsture,” stāsta Pliners. Piekrītoši ar galvu māj arī Buhvalovs. Atlētiskas miesas būves vīrs, gludi skūtu seju un cieši sakniebtām lūpām. Metodiskos noteikumus viņš rakstīja kopā ar Latvijas krievu skolu skolotājiem, bet vairums grāmatas autoru ir no privātskolas “Evrika”. Buhvalovs ir šīs skolas direktors. Pliners – valdes priekšsēdētājs.

167 lappušu biezajos metodiskajos ieteikumos mijas skolotāja stāstījumi klasei, kara upuru un veterānu atmiņu stāsti un fotogrāfijas. Vienā no fotogrāfijām aiz dzeloņdrāšu žoga saspiedušies novārguši bērni apātiskām sejiņām.

Bildes paraksts: Salaspils. Daudzi bērni šeit mira no asins zuduma. Fotogrāfijas autors nav norādīts.

Lielākoties visas fotogrāfijas grāmatā ir bez atsaucēm uz autoru vai literatūras avotu, radot iespaidu, ka informācija “sakasīta” no interneta. Ierakstot google meklētājā frāzi – “bērni koncentrācijas nometnēs”, “Salaspils bērnu” fotogrāfija parādās kā viena no pirmajām. Tikai šeit jau norādīts, ka tā uzņemta Polijas nometnē Maidenā.

Bez atsaucēm uz avotiem pedagoģijas doktors Buhvalovs (šo grādu sarunā vairākkārt uzsver Pliners) metodiskajos ieteikumos iekļāvis arī sadaļu: “Latvijas atbrīvošana no fašisma”. Tajā sniegts padoms, kā skolēniem stāstīt par Rīgas atbrīvošanu no “ienaidnieka”.

1944.gada oktobrī rīdzinieki “apsveica padomju varas atjaunošanu un cildināja Sarkano Armiju – atbrīvotāju no fašisma. Sarkanās Armijas atnākšana nozīmē beigas teroram, civiliedzīvotāju nogalināšanai (..), tautsaimniecības atjaunošanu un mierīgu, normālu dzīvi.”
Tekstā nav minēts, ka Sarkanās Armijas ienākšana Latvijai nozīmēja arī Padomju okupācijas atjaunošanu.

Komplektā ar šo grāmatu, skolām tiek piedāvāta arī 30 minūšu gara dokumentāla filma “Pieminēt mūžam” .

To veidojis Valērija Buhvalova dēls Antons. Diletantiskas kvalitātes video mijas patriotiskas dziesmas, kadri no Padomju laiku kara filmām ar tankiem un lielgabaliem, internetā savāktas fotogrāfijas ar veterāniem no 9.maija svinībām pie Uzvaras pieminekļa Rīgā.

“Šis projekts nekādi neskar okupācijas tēmu,” Buhvalovs stāsta, kādēļ materiālos neparādās arī Latvijas skata punkts uz 2.Pasaules karu, “Mēs negribam šo tēmu politizēt.” Uzvara pār fašismu jāglabājot atmiņā katram krievam. “Mēs nenoskaņojam bērnus pret Latviju, ne pret vienu, saprotat? Katrai tautai ir sava vēsturiskā atmiņa,” stāsta Buhvalovs.

Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs domā, ka panākts tieši pretējais. Filmas un metodisko norādījumu autori “paužot rūpes par Latvijas krievu kultūras saglabāšanu”, turpina dzīvot PSRS radītā mītā par Lielo Tēvijas karu. “[Autori] paši neapzinās, ka ar šādiem mācību līdzekļiem neveicina skolēnu piederību Latvijas valstij, jo ignorē Latvijas kā valsts un tās kara laika paaudzes likteni 2.Pasaules karā,” stāsta Neiburgs.

Metodiskos ieteikumus un filmu var lejuplādēt Buhvalova vadītās biedrības mājas lapā “Veče” (www.svoi.lv). Turpat arī ievietoti Plinera vadītā fonda “Vecāki bērniem” izveidotā mācību metodika krievu skolotājiem programmās “Krievu kultūra krievu skolā” un “Latvijas krievu skola 21.gs.” Šiem projektiem “Russkij Mir” iedeva ap 50 000 eiro.

Svaigākais izdevums ir metodiskie ieteikumi  “Krievu skolas kultūra” (2011′). Ievadā Buhvalovs iesaka vecākiem apdomāt, kurā skolā sūtīt savu bērnu – latviešu, vai krievu. Sūtot latviešu, bērns “kļūst par latviešu kultūras nesēju, kā arī viņa domāšana veidojas uz latviešu valodas pamatiem. Tā ir asimilācija, lai arī labprātīga.” Ja vecāki uzskata, ka bērnam jābūt krievu kultūra nesējam, tad “skolā mācību valodai jābūt krievu”. Autors arī piebilst, ka, dzīvojot Latvijā, bērnam ir jāiemācās valsts valoda, bet nevajag baidīties, ka to nevarēs pienācīgi apgūt krievu skolās. Krievu skolās latviešu valoda esot labā līmenī.

“Veče” interneta mājas lapā piedāvātas arī filmas, kas nav finansētas no “Russkij Mir”, bet līdzīgā stilā māca par 2.Pasaules karu – “Uzvarētāju mantinieki”, “Latvijas atbrīvošanai no fašisma – 65!” un “Uzvaras diena – mūsu svētki”. Par pēdējo 2008.gadā Drošības policija veica pārbaudi, bet pretvalstisku saturu filmā nekonstatēja. Aizsmēķējot kārtējo cigareti, Pliners stāsta, ka šo filmu uztaisījuši paši skolēni, un tās izmaksas bijušas vien kādi 300 lati – disku pavairošanai.

Cik krievu skolotāji izmanto šos materiālus, Pliners un Buhvalovs nezinot. Latvijā kopā esot ap 100 skolu ar krievu plūsmas skolēniem. (Izglītības ministrija nevarēja pateikt, cik tieši, jo šādu datu neesot. Netiekot arī uzskaitīts, cik un kādi mācību satura pārkāpumi atklāti tieši krievu skolās.)

Plinera un Buhvalova biedrību izstrādātie materiāli neesot saskaņoti ar Izglītības un zinātnes ministriju, jo tas neesot vajadzīgs. Savas grāmatas un filmas viņi piedāvā skolotājiem izmantot ārpusstundu nodarbībās.

“Ir skolas, un tādas ir pienācīgs skaits – vairāki desmiti, kurās kurss “Krievu kultūras pamati” tiek pasniegtas fakultatīvi vairāku gadu garumā,” saka Pliners un atkārto, “Vairāku gadu.”

Gapoņenko un referendumi

“PCTVL ir miruši. Viņi vairs nav dzīvi un nekad neatjaunosies,” salīcis pār krūzi vienā no Rīgas kafijotavām, Aleksandrs Gapoņenko analizē krievu politisko virtuvi Latvijā. Krievu vidē viņš ir zināms ekonomists un polittehnologs, kamēr latviešu mediji viņu pirmo reizi “ieraudzīja” krievu valodas referenduma laikā.
Piecdesmit astoņus gadus vecais Gapoņenko vizuāli atgādina nu jau pabalējušo latviešu oligarhu  Andri Šķēli. Līdzīgas miesas būves, nīgru sejas izteiksmi, tiešs. Gapoņenko sevi pozicionē kā akadēmiķi, kura bizness ir nevalstiska organizācija “Eiropas pētījumu institūts”.

Ar Sķēli Gapoņenko vieno arī dažas rakstura īpašības: abi apveltīti ar asu prātu un ir labi stratēģi. Kamēr Šķēle gadiem izmantoja valsts varu, lai pildītu savas kabatas, Gapoņenko kā nepilsonim šāda iespēja bija liegta. Viņš toties izmantoja iespēju gūt ietekmi Baltijas krievu politiskajā vidē un smelt naudu no Krievijas un ES tautiešu tiesību aizstāvībai.

Fonds “Russkij Mir” Gapoņenko vadītajam “Eiropas pētījumu institūtam” 2008.gadā piešķīra naudu grāmatai “Baltijas krievi: vēsture kultūras pieminekļos”.

Grāmatu izdeva 2010.gadā un tās līdzfinansētājs bija arī no Maskavas valdības. Cik daudz naudas iedeva “Russkij Mir”, Gapoņenko negrib teikt. “Līgums ir konfidenciāls. Pienācīga summa.”

Ziedojums no ārvalstīm neparādās arī “Eiropas pētījumu institūta” gada pārskatos no 2008.-2010.gadam, liecina Lursoft dati. Lai gan likums to prasa. Kādēļ tā, Gapoņenko nemāk teikt, bet katru reizi sauc citu iestādi, kas esot pārbaudījusi viņa finanses. Vienu no pārbaudēm divas dienas veicis Finanšu ministrijas pakļautībā esošs departaments, kas atbild par NVO. (Finanšu ministrija Re:Baltica noliedza, ka viņu darbiniekiem būtu pilnvaras pārbaudīt NVO.)

Maz ticams, ka sabiedrība uzzinās, cik izmaksāja Gapoņenko pēdējā grāmata: “Krievu diskriminācija Baltijā: iemesli, formas un pārvarēšanas iespējas”. Gada sākumā viņš to prezentēja Maskavā un Rīgā.

Grāmatas izdošanu apmaksājis Krievijas valdības atbalstītais Maskavas cilvēktiesību birojs.

2011.gadā, pēc Gapoņenko teiktā, viņu pārbaudījis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, saistībā ar jaundibinātās biedrības “Dzimtā valoda” aktivitātēm. Plašākai sabiedrībai gan vairāk zināmi bija divi “Dzimtās valodas” līdzdibinātāji – radikālie Vladimirs Lindermans un Jevgēņijs Osipovs.

“Mēs šo struktūru nodibinājām ar galveno mērķi (..) – cīnīties par krievu iedzīvotāju tiesībām, bet galvenā doma bija referendums,” stāsta Vladimirs Lindermans. (Saruna notiek vēl pirms referenduma.) Savos piecdesmit četros gados Lindermans izskatās jauneklīgs, pat harizmātisks. Īsts revolucionārs. Sēdējis cietumos par pretvalstiskām darbībām gan Maskavā, gan Latvijā.

Lindermans stāsta, ka Gapoņenko “Dzimtajai valodai” pievienojies kā “krievu inteliģences pārstāvis”.

Ap organizāciju izveidojies vēl apmēram 20 cilvēku atbalstītāju loks. Kas viņiem ziedoja ap 20 000 latu, lai apmaksātu notāru pirmajiem 10 000 parakstiem referenduma ierosināšanai, Lindermans izvairās teikt. Daļu finansējuma avotu viņš nezinot, jo popularitātes vilnī kampaņa sākusi dzīvot savu dzīvi un to bez saskaņošanas sāka atbalstīt arī citas organizācijas. Latvijas drošības dienesti atzinuši, ka tieši tādēļ grūti noteikt referenduma patiesās izmaksas.

Jau pēc referenduma Drošības policija paziņoja, ka tieši Gapoņenko ir viens no tā patiesajiem iniciatoriem. Lindermans un Osipovs – vairāk izkārtnes. Politiskajās aizkulisēs nostiprinājusies versija, ka aiz referenduma idejas patiesībā stāv Gapoņenko un Saskaņas centra (SC) līderis Jānis Urbanovičs.

“Tam nav nekādas nozīmes,” atbild Gapoņenko, jautāts, kam radās šī ideja. “Tā lidoja gaisā – lidoja un lidoja, un sāka realizēties konkrētās rīcībās.”

Pat, ja arī Gapoņenko atbalstīja valodas referendumu Saskaņas centra mudināts, būtu pārāk vienkāršoti viņu saistīt tikai ar šo partiju.  Latvijas politikā viņš ir jau kopš neatkarības atgūšanas. Kā gudrs lapsa kūmiņš, Gapoņenko mērķtiecīgi draudzējas ar visiem.

2010.gadā par godu Livonijas un Igaunijas pievienošanai Krievijas impērijai pirms 300 gadiem, Gapoņenko izdomāja un piešķīra medaļas virknei vēstnieku un krievu tiesību aizstāvjiem Baltijā un Maskavā.

“Tā bija to ļaužu apbalvošana, kas deva ieguldījumu krievu kultūras attīstībā Latvijā,” stāsta Gapoņenko. Pie medaļām tika Krievijas, Uzbekijas, Azerbaidžānas vēstnieki un Krievijas mediju pārstāvji, kas raksta par krievu tiesību ignorēšanu Baltijā. Apbalvoto vidū bija arī Baltijas Starptautiskās akadēmijas īpašnieki (bijušais Krievu institūts) Staņislavs Buka un bijušais Saeimas deputāts Valērijs Ņikiforovs. Baltijas Starptautiskā akadēmija bijusi viena no Gapoņenko darba vietām. Šajā mācību iestādē arī izveidots oficiālais Krievijas fonda “Russkij Mir” centrs un par fonda naudu bez maksas tiek piedāvāti krievu valodas kursi.

Gapoņenko bijis arī vairāku krievu nevalstisko organizāciju vadībā. Zināmākā, bet šobrīd mazāk aktīva ir Apvienotais krievu organizāciju kongress.

Tās vadībā savulaik bija arī odiozais SC Saeimas deputāts Vladimirs Kravcovs, kurš vada spēcīgo Liepājas Krievu kopienu. Šai organizācijai ir cieša sadarbība ar  Liepājas Krievijas ģenerālkonsulātu. Kravcovs 10.Saeimā kļuva slavens kā deputāts, kurš nemāk latviešu valodu. Bet pērn viņš filmējās Lindermana un Osipova videoklipā, kurā aicina parakstīties par krievu valodas referendumu. Milzu lācim līdzīgais Kravcovs videoklipā dimdina baznīcas zvanu. Klipu uzņēma Liepājā, kur dzīvo Osiopovs. Rullīti filmēja Osipova brālis Pāvels, kurš uzņem arī porno filmas (pēc portāla irliepaja.lv informācijas).

“Labi, jā, pēc maniem zvaniem var redzēt, ka jā, es ar viņu sazinos,”  Gapoņenko negribīgi stāsta, ka koordinē arī “Dzimtās valodas” nodaļu Daugavpilī. Viņš sazinās ar nodaļas vadītāju, vietējo žurnālistu Juriju Zaicevu. Štābs Daugavpilī ierīkots nelielā kabinetā, kur pietiek vietas vien rakstāmgaldam un trim krēsliem. Birojam nav savas tualetes.

Lai cik tas nebūtu paradoksāli, divdesmit piecus gadus vecais Zaicevs ar vidējo izglītību ir SC konkurējošās partijas PCTVL biedrs. Pēc sarunas ar Zaicevu var just, ka Gapoņenko ir viņa autoritāte. “Autoritāte ir iegūta noteikti ar pareizu pozīcijas izteikšanu,” stāsta Gapoņenko, “Viņš [Zaicevs] atbalsta manu pozīciju. Es viņu pārliecinu, ka tā vajag rīkoties.”

Zaicevs ir izbijis skolu reformas “štābists”. Īsi pirms valodas referenduma Daugavpili pārpludināja reklāmas lapiņas ar Zaiceva un vietējo jauniešu kustības “Skābeklis” līderu foto un saukli: “Nebūsim kalpi nacionāli pārņemtajiem”. Šo uzsaukumu savā Facebook lapā ielicis Gapoņenko.

Daugavpilī par krievu valodu kā otru valsts valodu nobalsoja vairāk kā 80% no balsotājiem.

Zaicevam un Gapoņenko ir arī kopīgas paziņas Maskavā, kas uzskata, ka jāatjauno PSRS. Vietējā Daugavpils portālā Grani.lv 2011.gada oktobrī Zaicevs raksta, ka piedalījies organizācijas “Internacionālā Krievija” rīkotā konferencē, lai apspriestu situāciju Latvijā. Pasākums noticis “zīmīgā” vietā – viesnīcā “Nacionaļ”, kas atrodas pretī Kremlim.

Zaicevs rakstā skaidro, ka “Internacionālā Krievija” ir “putiniska filiāle – Viskrievijas tautas fronte tautiešiem”. Zaicevs šajā pasākumā pārstāvējis Latvijas medijus.

Konferencē lemts, ka Krievijai aktīvi jāiestājas par saviem tautiešiem ārvalstīs, tādēļ izveidots speciāls politbirojs.

Tā sastāvā ietilpst dažādu valstu pārstāvji, tai skaitā “patreizējais Krievijas Federācijas pirmās klases padomnieks Modests Koļerovs”  un Dmitrijs Jermolajevs no Krievijas. Pēdējais konferenci nobeidzis ar “aicinājumu būvēt jaunu PSRS.” Pēc konferences Zaicevs un vēl bariņš cilvēku ar Jermolajevu iedzēra šņabi un atzīmēja viņa meitas piedzimšanu.

Tikmēr Latvijā un Igaunijā abi kungi  – Jermolajevs un Koļerovs – jau vairākus gadus atrodas pastiprinātā drošības iestāžu redzes lokā.

Modests Koļerovs ir galvenais redaktors Krievijas ziņu aģentūrā Regnum, kas “tiek izmantota kā platforma dažādu informatīvās ietekmes pasākumu īstenošanai [Latvijā]” – rakstīts Latvijas Satversmes aizsardzības biroja 2010.gada pārskatā.

Turpat SAB ziņojumā arī minēts Dmitrijs Jermolajevs, kurš 2002.-2005.gadam strādāja Krievijas vēstniecībā Rīgā. Kopš 2005.gada, kad SAB viņu izskaitļoja kā Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta virsnieku, viņam aizliegts iebraukt Latvijā.

SAB ziņo, ka Jermolajevs šobrīd cieši sadarbojas ar Regnum, bet savam piesegam izmanto Krievijas valsts laikraksta Rossijskije Vesķi interneta izdevumu. Viens no Regnum uzdevumiem 2010.gadā bijis negatīvas publicitātes veidošana par Krievijas politiķiem, kas iestājās par pragmatiskām attiecībām starp Krieviju un Latviju.

Zaicevs nav vienīgais no Latvijas, kurš tiekas ar Jermolajevu. Kopš Jermolajevs vairs nevar iebraukt Latvijā, mūsu žurnālisti, krievu politiķi un sabiedriskie  darbinieki viņu satiek Maskavā.

Šī gada sākumā Maskavā notika konference “Pasaule bez nacisma”, kurā piedalījās virkne SC Saeimas deputāti (Nikolajs Kabanovs, Sergejs Dolgopolovs), eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka,  Latvijas Antifašistu komitejas vadītājs Josifs Korens un arī Gapoņenko.

Gapoņenko stāsta, ka esot konferencē “redzējis” Jermolajevu, kuru pazīstot kopš viņa diplomātiskās karjeras Rīgā. Viņš skaidro, ka aizdomas par Jermolajevu kā krievu spiegu esot uzpūstas. Līdzīgu nostāju izplata arī Latvijas krievu prese, kas ar noteiktu regularitāti intervē Jermolajevu.

“PCTVL ir miruši. Viņi vairs nav dzīvi,” saka Gapoņenko.
“Ždanoka?”
“Nē, nebūs. Viss. Viņi ir beigti, šī partija nekad neatjaunosies,” stāsta ekonomikas doktors. Viņš prognozē norietu arī SC, kas pietiekami neaizstāvot krievu intereses. Ļoti iespējama esot “jauna krievu partija, kas vedīs radikalizācijas virzienā” ar tādiem līderiem kā Lindermans un Osipovs. Sevi šajā politikā Gapoņenko neredzot.

“Kāpēc man tas vajadzīgs, man tas nav vajadzīgs. Es esmu profesors. Jūs taču zināt, ka tas ir tā.” Vai tas ir tā, nav zināms. Jau vairākus mēnešus Gapoņenko sekotājs Zaicevs  Daugavpilī aktīvi aģitē parakstīties par nākamo referendumu – automātisku pilsonības piešķiršanu Latvijā dzīvojošajiem krieviem.  Šī referenduma ierosinātāji ir PCTVL. Maz ticams, ka Zaicevs to dara bez saskaņošanas ar savu autoritāti.

Ždanoka un Russkij Mir

“Kas tas par jautājumu? Jūs atnācāt runāt par “Russkij Mir”,” cieti nosaka Tatjana Ždanoka, “Par PCTVL mēs šoreiz nerunāsim.” Tēja krūzītēs paliek neizdzerta. Ždanoku gaida jau cits apmeklētājs. Ir sestdienas pēcpusdiena un eiroparlamentāriete Rīgā ieradusies tikai uz brīvdienām.

Īsais kurss PCTVL vēsturē ir Ždanokas atbilde uz jautājumu, kā nākas, ka viņas partijas biedrs Zaicevs Daugavpilī ar Gapoņenko atbalstu aicina cilvēkus parakstīties par nākamo referendumu. Ždanoka samiedz acis un tonī “kā-to-var-nesaprast”, skaidro: viņai neesot nekas pretī, ka partijas biedri iesaistījušies nevalstiskās organizācijās, kuru mērķi sakrīt ar PCTVL mērķiem. Un viņa priecājoties, ka Gapoņenko atbalstot viņu iniciatīvu par automātisku pilsonības piešķiršanu.

Ždanokas iniciatīva par jauna referenduma ierosināšanu aprakstīta arī fonda “Russkij Mir” janvāra žurnālā. Tas ir ikmēneša izdevums. Rakstā – “Padodiet referendumu!” eiroparlamentāriete Ždanoka stāsta: krievu situāciju Latvijā var uzlabot vienīgi, ja “mēs nodemonstrēsim spēku, kā to darījām 2003.-2004.gadā”, protestējot pret krievu skolu reformu. Ždanoka aicina parakstīties par PCTVL iniciatīvu sarīkot referendumu, lai Latvijas pilsonības likumā likvidētu jēdzienu “nepilsonis”. Dzīvē tas nozīmētu automātisku pilsonības piešķiršanu. Kad tas būs izdarīts, varēšot atkārtoti lemt par krievu valodu kā valsts valodu un tad jau šajā referendumā būs daudz vairāk balstiesīgo, – žurnālam stāsta Ždanoka.

Krievijā un jo sevišķi fonda “Russkij Mir” aktivitātēs Ždanoka ir iecienīta un bieža viešņa. Vēl 2009.gadā Maskavā, Pasaules tautiešu kongresā  viņa sēdēja goda vietā pie prezidija galda un klausījās Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedjeva un premjerministra Vladimira Putina uzrunas.

Ždanokas kaimiņš pie galda bija Krievijas Drošības padomes sekretārs (bijušais Krievijas Federālā drošības biroja vadītājs) Nikolajs Patruševs.

Ždanoka regulāri piedalās arī ikgadējās “Russkij Mir” asamblejās. Kad 2009.gadā Rīgā Baltijas Starptautiskajā akadēmijā atklāja oficiālo “Russkij Mir” pārstāvniecību, Ždanoka kopā ar akadēmijas īpašniekiem un Krievijas vēstnieku Aleksandru Vešņakovu pārgrieza sarkano atklāšanas lentu.

Šobrīd Latvijā ir divi oficiālie fonda “Russkij Mir” centri – Baltijas Starptautiskajā akadēmijā un Daugavpils Universitātē. Katru gadu centri saņem 18 000 eiro finansējumu, grāmatas un biroja aprīkojumu, plus grantus atsevišķiem projektiem. Piemēram, Baltijas Starptautiskā akadēmija par “Russkij Mir” naudu piedāvā bezmaksas krievu valodas apmācību. Sākotnēji fonds gribējis atvērt pārstāvniecību Latvijas Universitātē, bet saņēmis atteikumu. Izskatās, ka tagad “Russkij Mir” lēnām virzās arī skolu virzienā. Šogad februārī “Krievu valodas kabinetu” atklāja Valmieras Valsts ģimnāzijā.

Skolas direktors Jānis Zemļickis stāsta, ka skola ir atvērta dažādām aktivitātēm, tai skaitā krievu kultūras popularizēšanai. Šogad fonds viņiem piešķīris vairāk kā 400 grāmatu krievu valodā un apsolījis nākamajā gadā nopirkt arī projektoru.

Runājot ar “Russkij Mir” naudas saņēmējiem, nekas cits neatliek, kā paļauties uz viņu minētajām summām. Vairākus mēnešus, sūtot vēstules, e-pastus un zvanot uz fonda pārstāvniecību Maskavā ar lūgumu nosaukt Baltijas valstu organizācijas, kas saņēmušas grantus, atbilde tā arī nesekoja. Šajā pētījumā minētās organizācijas tika atlasītas no “Russkij Mir” mājas lapā publicētajām ziņām, gada pārskatiem un grantu pieteicēju sarakstiem.

Kontroles nav arī no Latvijas puses. Latvijā gada pārskati firmām un NVO jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestam (VID). VID skaidro, ka veic pārbaudes par nodokļu nomaksu saskaņā ar riska analīzes rezultātiem un noteiktajām prioritātēm. Re:Baltica pētījums rāda, ka NVO finanšu pārbaudes nav bijušas VID prioritāšu sarakstā. Pēdējos gados to varētu skaidrot ar ekonomisko krīzi, kad VID pastiprināti strādāja pie nodokļu iekasēšanas no uzņēmējiem. Kontroles iespējas vājina arī fakts, ka gada pārskatos iespējams iekļaut pozīciju “anonīmie ziedotāji”. Gadījumiem, kad naudas devēji nav zināmi.

Salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm, Latvijas likumdošana tomēr ir stingrākā. Lietuvā NVO vispār nevienai valsts iestādei nav jāiesniedz gada pārskati, toties ir jāsniedz informācija, ja to pieprasa biedri, vai prese. Re:Baltica žurnāliste Lietuvā lūdza informāciju vairākiem desmitu NVO, bet atbildes saņēma tikai no dažām.

Igaunijā gada pārskati ir jāiesniedz VID, bet nav jānorāda ziedotāju vārdi. Līdzīgi kā firmu ienākumi, arī NVO finansējums tiek uzskatīts par komercnoslēpumu. Līdz ar to NVO ir ļoti ērts rīks, lai iepludinātu naudu valstu iekšpolitikā.

Ždanoka stāsta, ka ar viņu saistītās organizācijas no “Russkij Mir” saņēmušas aptuveni 30 000 eiro dažādu aktivitāšu rīkošanai. To galvenais uzdevums bija apvienot krievus Eiropā un mēģinājums panākt krievu valodai oficiālu statusu Eiropas Savienībā. Lai piesaistītu šīm iniciatīvām jaunas asinis, 2010.gadā Rīgā reģistrēta Eiropas Krievvalodīgās jaunatnes alianse. Lursoft datu bāze rāda, ka tās vadībā ir pārstāvji no visām Baltijas valstīm. Zināmākais ir Mihails Kolvarts no Igaunijas.

Viņš ir patreizējais Tallinas vicemērs un viens no vadošajiem krievvalodīgo līderiem, kas agresīvi iestājas pret notiekošo krievu skolu reformu Igaunijā.

Taču kopumā izskatās, ka Ždanokas centieni panākt krievu valodai īpašu statusu Eiropas mērogā līdz šim nav devuši lielu rezultātu. Izskatās, ka Gapoņenko varētu būt taisnība: Ždanokas laiks ir beidzies.

Ušakovs un viņa NVO

“Mums ir parakstīts līgums, kas neļauj teikt, cik daudz viņi mums iedeva,” lielām, izteiksmīgām acīm un apņēmīgu sejas izteiksmi saka Margarita Dragiļe. Jaunā sieviete ģērbusies lietišķā kostīmā un neizlaiž no rokām mobilo telefonu. Viņai pretī sēž Olga Gogina, kurai nedaudz trīs rokas. Abas kategoriski atsakās izpaust cik fonds “Russkij Mir” iedeva viņu izveidotajai organizācijai “Perom”. Nauda piešķirta organizācijas mājas lapas izveidei www.perom.eu, kuras uzdevums ir apvienot dažādas krievu jauniešu organizācijas no dažādām valstīm. Piešķirtā nauda beigšoties šogad un nākamā gada pārskatā summa būšot norādīta.

“Perom” ir apvienojušās vai visas aktīvākās Latvijas krievu jauniešu nevalstiskās organizācijas.  Lielākā daļa no tām saistītas ar Saskaņas centru un harizmātisko Rīgas mēru Nilu Ušakovu.

Ušakova redzamākā un arī viena no “Perom” līdzdibinātājām ir organizācija – “Mums pa ceļam”. Pirms dažiem gadiem tajā darbojās arī Olga Gogina. Viņas pārziņā bijusi KVN rīkošana skolu jauniešiem un diskusiju organizēšana ar interesantiem cilvēkiem. No organizācijas atskaitēm redzams, ka vairums interesantie cilvēki ir dažādu profesiju pārstāvji no krieviski runājošas vides: Baltijas Pirmā kanāla pārstāvji, psihologs, kosmonauts no Maskavas, Saskaņas centra deputāti. Vienīgais interesantais latvietis ir žurnālists Jānis Domburs. Ušakovs intervijā Re:Baltica stāsta, ka bijuši arī ASV un Francijas vēstniecības pārstāvji.

Regulāri rīkotas arī konferences. 2011.gadā medijiem nopludinātā Ušakova e-pastu sarakste rāda, ka starptautiskas jauniešu konferences rīkošanai Rīgā, 2009.gadā, “Mums pa ceļam” lūdz naudu Maskavas ārlietu ministrijai. Krievijas vēstniecībai Rīgā, caur kuru notiek sarakstes ar Maskavu, nosūtītās konferences izmaksas ir 16300 eiro. Vēstniecībai nestas atskaites arī par citu konferenci, kas rīkota tajā pašā gadā.

“Mums pa ceļam” izdod arī skolu avīzi “Priškoļnaja”, kas arī ir fonda “Russkij Mir” naudas saņēmēju sarakstā. “Pirškoļnaja” iznāk ik mēnesi 5000 eksemplāros un to izplata vairāk nekā 40 krievu skolās Latvijā. No Ušakova e-pastu sarakstes izriet, ka 2009.gadā “Priškoļnaja” izdošanai Maskavas valdība iedeva 3480 latu. Šāda summa biedrības 2009. un 2010. gada pārskatos neparādās. Gada pārskatos nav arī nauda no “Russkij Mir”, lai gan atbalsts ir minēts fonda gada pārskatos. Ušakovs stāsta, ka konkrētas summas, kas avīzes izdošanai un iepriekš minēto konferenču rīkošanai, nāca no Krievijas, viņš neatceroties. “Mums pa ceļam” pateikusi Krievijas organizācijām, kas tai nepieciešams un rēķini apmaksāti pa taisno pakalpojumu sniedzējiem. Šāda maksājumu sistēma parādās arī citu organizāciju projektos, kā noskaidroja Re:Baltica. Taču tas nenozīmē, ka organizācija nezina par ko un cik samaksāts, jo tā, pieprasot naudu, iesniedz izdevumu tāmi.

Pamanītākais un skaļākais “Mums pa ceļam” projekts ir “9.maijs”. Šim projektam ir pat atsevišķi reģistrēta organizācija, kuras vadībā arī ir Ušakovs un viņa komanda.“9.maijs” mērķis ir rūpēties par 2.Pasaules kara veterāniem, kā arī godināt Krievijas uzvaru pār nacismu. Kā no patriotiskām padomju filmām par apzinīgajiem pionieriem, 2009.gadā kopumā ap 400 skolēnu piedalījās talkās, tikās ar kara veterāniem, dalīja viņiem paciņas. Bet 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa Rīgā plūda šņabis, vīta sarkanas neļķes un tūkstošiem cilvēku pie krūtīm sprauda Georga lentītes.

“Ar 9.maiju sanāk tā, ka visiem, nu gandrīz visiem krievu izcelsmes cilvēkiem, kuri ir dzimuši Latvijā, tā ir svētku diena,” stāsta Gogina, kas arī piedalījās pasākuma organizēšanā, “Pirms Ušakova iniciatīvas to visi svinēja it kā mājas, kopā ar ģimeni, (..) bet tomēr viņš atļāva to darīt atklāti. Un par to viņu var cienīt un cienīt.”

Ušakova e-pasti rāda citu ainu. Patriotisms labi noderēja jaunā politiķa politiskajai karjerai. 2009.gadā 9.maija svinības Ušakovs mērķtiecīgi izmantoja par SC priekšvēlēšanu platformu tikai mēnesi vēlāk gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Milzu publicitāti Ušakova aktivitātēm nodrošināja Baltijas Pirmais kanāls (PBK), kas ir skatītākā televīzija krievu auditorijai Baltijā. PBK ar Ušakovu saskaņoja sižetu tekstu un garumu.

– “Mēs vienmēr esam ļoti aktīvi informējuši medijus. Īpaši tos, kuri strādā ar auditoriju, kas lielā mērā sakrīt ar mūsu elektorātu,” tā Ušakovs.
– “Viens ir informēt, bet cits ir pašiem rakstīt rakstus un montāžas plānus..”
– “Montāžas plānus mēs nerakstījām.”
– “Bet jūs devāt akceptus montāžas plāniem.”
– “Es tā neteiktu.”
– “Kā tad jūs teiktu, ko jūs darītā?”
– “Es teiktu, ka mēs ļoti aktīvi informējam medijus par tām aktivitātēm, ko veic Saskaņas Centrs,” stāsta Ušakovs, kurš pirms politiskās karjeras bija PBK ziņu dienesta vadītājs.

Ar PBK arī tika noslēgts labdarības sadarbības līgums, kurā kanāls apņemas bez maksas izvietot informāciju par projektu. Saskaņā ar līgumu, sižetu intensitāte dienā pieauga, tuvojoties vēlēšanām.

Pēc būtības šāds līgums gan vairāk atgādina veidu, kā, izmantojot nevalstisko organizāciju, apiet priekšvēlēšanu izmaksu ierobežojumus.

Šo versiju apstiprina arī Ušakova un viņu padoto e-pastu sarakste ar Latvijas lielākā ziņu portāla Delfi reklāmas daļu. Vienā no vēstulēm, Ušakova palīdze Delfi pārstāvim jautā, vai var, saglabājot atlaidi, daļu SC reklāmas apmaksāt no biedrības “9.maijs” budžeta. Līdz ar to šie izdevumi nav jāuzrāda priekšvēlēšanu tēriņos. No e-pastiem izriet, ka kopējā reklāmas summa ir vismaz 18 000 latu, bet “9.maijs” apmaksāja aptuveni trešo daļu. Ušakovs stāsta, ka “9.maijs” apmaksājis tikai reklāmu ar aicinājumu ziedot veterānu dāvanām. Viņi lūguši Delfi šī līguma summu skatīt kopā ar SC reklāmas līgumu, lai iegūtu lielāku atlaidi. Šo versiju pārbaudīt nav iespējams, jo tā ir komercinformācija. Delfi apstiprināja Re:Baltica, ka biedrība “9.maijs” ir pie viņiem pirkusi reklāmu, “taču ētisku apsvērumu dēļ” portāls nevar komentēt detaļas.

Shēma, kad trešās personas apmaksā partijas reklāmas izdevumus, nav nekas jauns. Pirms valsts un pašvaldību vēlēšanām tā rīkojušās arī vadošās latviešu partijas. Atšķirība ir tikai vienā – latviešu partijas šiem mērķiem neizmantoja jauniešu organizācijas. Šobrīd SC tēriņus pārbauda Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Pastiprinātu mediju uzmanību pievērsa vienā no Ušakova vēstulēm minētais fakts, ka 2009.gada kopējās vēlēšanu izmaksas būs ap 9 miljoniem, lai gan oficiāli partija deklarācijās norādīja vien 362 tūkstošus latu.

“Vienmēr, kad tu dari kādas labas lietas un no sirds, ja esi politikā, tev tas var palīdzēt kā politiķim. Kā no tā var norobežoties?” skaidro Ušakovs, “Esmu darījis daudz ko. Veidojis šīs organizācijas. Piemēram, “Mums pa ceļam” sniedza atbalstu pasākumiem, kas bija saistīti ar [skolu] KVN. Rezultātā izveidojās komanda, kas tagad spēlē augstākajā līgā Maskavā, raidījumos, kurus vada Masļakovs.” (Humoru šova “Atjautīgo un jautro klubs” izveidotājs – aut.piez.)

9.maija svinēšana SC atmaksājās. 2009.gadā, kad iedzīvotāji bija noguruši no krīzes un latviešu politiķiem, vēlēšanās Rīgā partija uzvarēja pārliecinoši un ieguva 30% no deputātu vietām. Par RD deputāti kļuva arī “Mums pa ceļam” vadītāja Svetlana Savicka.

Bet cits valdes loceklis, Ušakova bērnības draugs Vadims Baraņņiks, Baltijas Pirmā kanāla juridiskās nodaļas vadītājs, šobrīd ir ietekmīgās Rīgas domes Satiksmes un transporta komitejas priekšsēdētājs.

“Es domāju, ka visi politiķi, visas partijas izmanto jauniešus un savus partijas biedrus savas autoritātes celšanai, bet man liekas, ka tā nav bijusi viņa galvenā doma,” Ušakova rīcību vērtē jauniešu organizācijas aktīviste Olga Gogina, “Es negribu viņu aizstāvēt, bet es pati zinu, ka tas ir no sirds. Viņš tic tam, ko dara.”

Gogina un Dragiļe skaidro, ka 9.maija svinēšana, kas daudziem latviešiem izsauc negatīvas emocijas, nenozīmējot Latvijas okupācijas svinēšanu. Līdzīgi kā citi “Russkij Mir” naudas saņēmēji, PCTVL politiķi Jakovs Pliners un Valērijs Buhvalovs, arī jaunietes skaidro, ka pie Uzvaras pieminekļa tiek atzīmēta fašisma sagrāve. Pie šīs atziņas viņas gan nonākušas pašas, bez politiķu ietekmes. Apnicis, ka “vecie draugi” māca kā dzīvot. Tomēr arī viņas neuzskata, ka pēc 2.Pasaules kara Latvija tika atkārtoti okupēta. Tas esot filozofisks jautājums. Jāizpētot ar arhīva materiāliem. Tikmēr Dragiļe aicina dzīvot citādāk: “Jauniešiem šis jautājums ir jāaizmirst un jādomā tālāk.”

Jauno sieviešu organizācijas “Perom” mērķis esot aktivizēt krievu jauniešus Latvijā un arī ārpus valsts. Mēģināt iesaistīties politikā un tieši ietekmēt likumus. Piemēram, panākt, lai Latvija ievēro Eiropas minoritāšu konvenciju. Noprotams, ka Gogina domā Eiropas Mazākumtautību konvenciju, kuru, pēc krievu aktīvistu ieskatiem, Latvija ratificējusi, nepamatoti izsvītrojot punktus. Viens nozīmētu saziņu atsevišķās valsts un pašvaldības iestādēs krievu valodā. Otrs – atļaut ielu nosaukumus divās valodās.

Izklausās jau kaut kur dzirdētas prasības.

Lasiet Igaunijas un Lietuvas žurnālistu izmeklēšanas rezultātus par Russkij Mir aktivitātēm – visi projekta raksti angļu valodā.