Lielākais privātais darba devējs Latvijā, veikalu tīkls Maxima, darbiniekus meklē nemitīgi. Garās un intensīvās darba stundas ir tikai daļa no iemesliem, kādēļ darbinieki šo uzņēmumu pamet.
Darbu Maximā dabūt ir viegli. Atliek piezvanīt uz informatīvo tālruni un mani jau aicina uz tikšanos. Pēc dažām dienām dodos uz Maxima Personālvadības departamentu. Mani iesūta nelielā telpā, kas atgādina skolas kabinetu: tāfele, projektors, rindās salikti krēsli. Gaiss telpā sasmacis. Pirms manis divas sievietes un divi vīrieši. Nošņurkušas sejas, sarkani deguni. Viņi klusi pilda anketas. Arī man tādu iedod. Ierakstu savu izglītību, iepriekšējo darba pieredzi un norādu vēlamo amatu: kasieris-pārdevējs.
Drīz telpā iesoļo jauna sieviete lillā zeķubiksēs. Aptuveni stundu viņa mierīgi un lēnām stāsta par uzņēmuma politiku un misiju. Pēc tam jāpilda tests. Divās minūtēs pēc iespējas ātrāk katrā ailītē jāiezīmē tai atbilstošs simbols: skaitlim «divi» atbilst trijstūris, «četri» — pusaplis.
Man un vēl kādai sievietei liek uzkavēties. Izjautā, kā mēs rīkotos dažādās situācijās veikalā. Ko es darīšu, ja pircējs vienā maisiņā būs salicis dažādu veidu konfektes? Atbildu, ka sašķirošu atsevišķos maisiņos. Pareizi. Aizpildu vēl vienu testu un varu doties prom.
Tajā pašā dienā saņemu zvanu un man vaicā, kurā veikalā gribētu strādāt. Izvēlos nelielu Rīgas mikrorajonu. Jau dažu stundu laikā zvana no veikala un aicina tikties nākamajā dienā.
Maxima ar vienu X ir blakus skolai, skolēni aiz stūra uzpīpē. Ik pa laikam no kāda pagalma izveļas grīļojoši stāvi ceļā uz veikalu.
Maximā mani sagaida jauna sieviete un paskaidro, ka manās interesēs ir mudīgi nokārtot sanitāro grāmatiņu, citādi iekāroto darba vietu aizņems kāds cits. Dodos pie arodārsta, kurš veic rentgenu un ņem analīzes. Pēc divām dienām grāmatiņa ir gatava un varu parakstīt darba līgumu. Dienu iepriekš apmeklēju apmācības, kurās klausos lekciju par uzņēmuma vēsturi un mērķiem. Stāsta arī par darba drošību un higiēnas ievērošanu. Uzzinu, kā pareizi jāmazgā rokas. Pēc tam ir praktiskā apmācība, kur ierāda, kā strādāt ar kasi un kā runāt ar pircējiem.
***
Mana pirmā darbdiena. Lielākoties veikals ir pircēju pilns un sarunu dunu papildina biežie skaneru pīkstieni. Kad pircēju ir maz, veikals kļūst nomācoši kluss. Mūzikas nav.
Foto: Re:Baltica
Darbu sāku, iepazīstoties ar veikalu. Man jāpieraksta kladē kodi visām sveramajām precēm: augļiem, dārzeņiem, konfektēm, cepumiem, grilētai gaļai. Pēc tam sēžos pie kases. Uztraucos. Kādu brīdi man blakus stāv vecākā kasiere. Viņa mani pamāca, kā čekā labot nepareizi izsistu preci; ierāda zvanu, ar kuru var sasaukt vecāko kasieri, apsargus vai citas kasieres.
Pirmo apkalpoju vīrieti ap gadiem trīsdesmit. Tērpies melnā ādas jakā, galvā kepons ar uzrakstu Rossija. Seju klāj dažu dienu veci rugāji. Pērk pienu un baltmaizi. Un dzelteno kamieli — cigaretes Camel. Viņš ne reizi mani neuzlūko un neatbild, kad pasniedzu atlikumu un saku «paldies par pirkumu.» Kasierei ar katru pircēju jāsasveicinās, jāpajautā, vai ir Paldies atlaižu karte un jānovēl jauka diena.
Jāstrādā ātri, taču skaitot pieļauju kļūdas. Izdodu par maz, ko pircēji uzreiz pamana. Pircēji kļūst nīgri. Rindas galā kāds jau kļūst nemierīgs un dusmīgi jautā: «Meitenīt, jūs varētu ātrāk?» Nosarkstu un satraucos vēl vairāk. Ja cenšos strādāt ātrāk, pieļauju vairāk kļūdu.
Foto: Re:Baltica
Palīdzību citām kasierēm prasu bieži: kad neprotu nomainīt aparātam čeku lenti; kad nezinu, kā noņemt iekrāto naudu no Paldies kartes; ko darīt ar dāvanu karti. Mana nezināšana kavē kasieru darbu, taču viņas ne reizi nedusmojas. Nosvērti paskaidro, kas jādara. Vecāko kasieri traucēt drīkstu tikai tad, ja nepieciešama maiņas nauda vai pircējs vēlas atgriezt preci.
«Kāpēc te rakstīts, ka desa maksā 89 santīmus?! Uz desas taču ir cenu zīme, ka maksā 69! Nē, nu, jūs Maximā gan šmaucaties,» sakniebusi lūpas, saka kundze gados un ieurbj skatienu mazajā ekrānā, kurā parādās preces cena. Patiešām. Cenas atšķiras. Desa ir nocenota un tai piešķirta «otrā cena». Atvainojos un, nervozi klabinot pa vēl neapgūto tastatūru, veicu korekciju un kļūdu laboju. «Tev vienmēr jāpaspēj rūpīgi apskatīt prece, vai tai ir «otrās cenas» uzlīme,» vēlāk mani pamāca vecākā kasiere Tatjana*. Kļūmi novērst bija viegli, jo pircējs cenu nesakritību pamanīja uzreiz pēc preces noskenēšanas. Ja tā būtu izsistā čekā, starpība man būtu jāsedz no savas kabatas.
Kasierēm ir jāsametas un jāapmaksā iztrūkums, ja prece pazudusi. Man nākas trīs latus piemest pazudušām cigaretēm.
Pirmā darba diena ir galā. Strādāju nepilnu darba laika — sešas stundas. Bez pauzēm. Neesmu ēdusi un atgājusi no kases. Iet pusdienās neviens nepiedāvā. To, ka virtuvē var paēst to, kas sagavots, uzzinu tikai nākamajā dienā. Sāp muguras augšdaļa, jo krēslā nevar labi atspiesties. Visu laiku salst, lai arī pie kājām turu ieslēgtu sildītāju. Ir aizliegts vilkt zābakus — noteikumi paredz, ka kājās jābūt melniem, klasiskiem apaviem. Taču salst, tāpēc aizliegumu pārkāpju un sēžu zābakos.
Maiņas beigās man jāpārskaita kase. Šoreiz iztrūkums ir 96 santīmi. Citā dienā — 10 lati. Tas līdzinās laimes ratam – būs dienas beigās iztrūkums vai nebūs. Neziņas mākta, vienmēr pirms darba bankomātā izņemu skaidru naudu. Lai varu samaksāt iztrūkumu. Pusotra mēneša laikā, kamēr veicu kasieres pienākumus, samaksāju teju 30 latus. To paredz darba līgums. Es gan neesmu vienīgā, kura dienas laikā strādā pie tās pašas kases, tāpēc nav pārliecība, ka iztrūkums ir mana vaina.
Pašās beigās jāaizpilda korekciju lapas. Korekcijas veidojas, ja pircējs atsakās no kāda pirkuma vai arī es nepareizi ievadu preces cenu. Izmaiņas uzreiz jāpieraksta korekciju lapā, taču tas reizēm izkrīt no prāta vai arī tam nav laika, jo izveidojusies gara rinda. Korekcijas redzamas arī čekā, tāpēc dienas beigās var norakstīt. «Citas meitenes nāk uz darbu ātrāk vai arī brīvdienās, lai sameklētu korekcijas. Pati redzi, ka darba laikā to izdarīt nav iespējams,» skaidro mana tiešā priekšniece Tatjana, kamēr sēžu viņai blakus kabinetā un uzmanīgi tinu vaļā čeka lentes kamoliņu, meklējot noklīdušos labojumus. Lente gara, pirkumu bijis daudz.
Pēc divām stundām labošana beigusies un mana darba diena ir galā.
***
Nākamajās dienās strādāju 11 stundas. Tajās neietilpst stundu garais pusdienu pārtraukums. Tik ilgi gan neviens neēd, bet neiztērēto laiku var izmantot vakarā, lai aizietu paēst vēlreiz, vai nopirktu ēdienu mājām. Taču arī tā nav iespējams dienas laikā “iztērēt” stundu. No atļautā pārtraukuma laika kasieres ik dienu vidēji tērē vien pusi.
Pusdienas Maxima darbiniekiem ir par brīvu. Tās gatavo apkopēja. Mūsu veikalā abas apkopējas ir labsirdīgas babuškas — zelta auskariem, baklažānu krāsas matiem. Abas vienmēr uztraucas, vai esmu paēdusi. Kad pienāk mana kārta pusdienot, ēdiens jau padzisis. Lieku mikroviļņu krāsnī. Kamēr silst, atbildu uz neatbildētajiem zvaniem, jo tirdzniecības zālē kabatā nevar būt ne telefons, ne nauda.
Foto: Re:Baltica
Pusdienās parasti ir zupa un otrais. Šodien ir grūbu zupa. Tā man garšo, esmu sajūsmā. Tomēr visbiežāk ir borščs un makaroni ar gaļu vai strogonovs.
Galvenokārt pusdienoju vienatnē. No kolēģu sarunām uzzinu, kura zāles darbiniece kurai uzkāpusi uz varžacīm, kurš haltūrē, kas neapmierina darbiniekus. Prasības augstas, taču maksā maz. Vairums sūdzas, ka maz brīvdienu un jāstrādā virsstundas, jo trūkst kasieru. Plānot laiku nevar, jo bieži brīvdienās izsauc strādāt. Ir bijis jāstrādā četras dienas pēc kārtas, reizēm piecas.
***
Strādāt kasē nav vienīgais pārdevējas darbs. Katrai iedalīts plaukts tirdzniecības zālē, par kuru jārūpējas. Alga ir lielāka, ja plauktus papildina regulāri un izliek visus produktus no noliktavas. Man gan nav saprotams, kā plaukta kārtību pielīdzināt naudas izteiksmei.
Kā stāsta kolēģe Jekaterina, kasierēm atvelk no algas, ja preču plaukts nav bijis kārtībā. Ja precei beidzies derīguma termiņš un tā nav izņemta no plaukta, kasierei prece jāizpērk. Tā Jekaterinai nācies izpirkt vairākus maisījumus, no kuriem gatavo pankūku mīklu.
Foto: Re:Baltica
Esmu atbildīga par suņu un kaķu barības plauktu. Pie kārtošanas tieku vismaz reizi dienā.
Kādu dienu veikalā ir pārbaude un manos plauktos atklāj nekārtību. Beidzot man ierāda, kā strādāt ar planogrammu — tā ir shēma, kurā parādīts, kā preces jāizvieto. Visiem atvestajiem produktiem jābūt izliktiem veikalā, citādi atvelk no algas.
Ceļš uz noliktavu pēc preces ir dienas dinamiskākā daļa un sagādā devu adrenalīna. Noliktava ir ārpus veikala. Ratiņus, kur likt preci, atstāju uz rampas. Nokāpju pa izdangātām kāpnēm un šķērsoju stipri bedrainu asfalta pleķīti. Būtībā tā ir viena liela bedre. Klāta ar ledu. Man jākustas ātri, jo preču izlikšanai plauktos laika daudz nedod.
Sperot sīkus solīšus, nonāku noliktavā. Kad atrodu vajadzīgo, nesu uz ratiņiem. Vissmagākā ir barība konservu bundžās un lielajos maisos.
***
Dienas laikā reti izdodas patērzēt ar kolēģiem, tāpēc neesmu viņus labi iepazinusi. Manas tiešās priekšnieces − vecākās kasieres − ir divas. Tatjana un Irina. Kad tikko sāku strādāt, abas mēdza runāt ar mani skarbā, aizkaitinātā tonī. Tagad tonis kļuvis laipnāks.
Tatjanai varētu būt pie piecdesmit. Viņa ir īsa auguma, violetiem matiem, kas vienmēr saņemti augstā astē ar lielu, pelēkzaļu gumiju. Viņai ir mazliet čerkstoša balss un paradums kodīt lūpas. Pirms došanās mājup, viņa reizēm nopērk brendiju Hektors.
Arī Irina ir neliela auguma, kupliem, veselīgiem matiem īsā griezumā. Viņa ir jauna, pie trīsdesmit, bet, kā pati stāsta, tirdzniecībā jau desmit gadus. Viņai patīk it kā pa jokam lietot vārdu «bļeģ»**. Piemēram, «padnimi svoju žopu, bļeģ» *** vai «Padaj mņe, bļeģ, eto» ****. Brīdī, kad arī man tiek adresēti ķircinoši jociņi, saprotu, ka mani ir pieņēmusi. «Ko tu kaujies?!», viņa saka, ja nejauši uzgrūžos. «Tu gan laikam esi resna palikusi» dzirdu, ja nevaru aizlīst aiz viņas krēsla.
Kasieres esam sešas: es, Jekaterina, Aleksandra, Solveiga, Elīna un Nina. Tuvāk esmu iepazinusies ar Jekaterinu, jo viņa bez problēmām runā latviski, turklāt runā ļoti labprāt. Bez mitas. Jekaterinai ir aptuveni 30, citas kasieres vecākas. Solveigai jau ir mazbērni, viņa ir nopietna, bet ļoti labestīga. Viņa visrūpīgāk attiecas pret darbu. Tikai Solveiga vienmēr pircējiem novēl labu dienu. Pat tad, ja ir ļoti pārgurusi.
Nina grasās darbu pamest. Pie kases vēl esot izturami, taču rūpēšanās par plauktiem gan ne: tas rada stresu, jo jāatrod šim darbam laiks. Ja veidojas rindas, jāskrien atpakaļ pie kases un jāpamet plauktu kārtošana. Taču, ja plaukts ir nekārtībā, par to soda.
Foto: Re:Baltica
Nina ir vienīgā, kura skaļi pateikusi, ka ies prom. Šķiet, pārējie to pie sevis domā: kad jautāju kolēģēm, cik ilgi viņas Maximā strādā, dzirdu ne tikai atbildi, bet arī piebildi, ka grib iet prom. «Šitā sistēma ir briesmīga. Tik daudz jāstrādā bez brīvdienām. Sodos atvelk un reizēm alga pat divsmit latu nesanāk,» sūkstās Jekaterina. Viņa grib iet strādāt citur. Līdzīgas domās ir Lidija, viena no maiņas vadītājām. «Es pirms kāda laika jau pateicu, ka eju prom. Bet mani pierunāja palikt. Tā nu es te esmu. Taču joprojām domāju, ka gribu iet prom.»
***
Darbdienas beigās liek manīt nogurums. Kustības ir vienveidīgas, tāpēc jūtamas sāpes mugurā un rokās. Kad vairākas dienas esmu strādājusi no 10 rītā līdz 22 vakarā, uzmācas nolemtība. Dažkārt darbs ir no 7 līdz 22 un nākamo dienu brīvu nedod. Stresu vairo arī informācijas trūkums. Preču cenas tiek mainītas, neinformējot pārdevējas. Atnākot uz darbu, man ir jāizstaigā veikals un jāapskatās, vai cenas mainītas. Tam ne vienmēr pietiek laika, tāpēc pie kases kļūdos.
Foto: Re:Baltica
Mans prieks ir vietējie iedzīvotāji, pensionāri, kuri uz veikalu nāk regulāri. Viņi vienmēr ar acīm smaida. Kad pienāk kādas sirmas, sīkas omītes kārta, viņa sparīgi noliek savu iepirkuma groziņu aiz kases, braši nostājas, uzsauc man: «Pajehaļi!» un sāk skaitīt preces, kuras skanēju. «Odin, dva, tri,» viņa skaita un es pievienojos.
Ir arī kāds noslēpumains onkulītis. Kad jānorēķinās, viņš klusēdams pastiepj plaukstu ar naudu un vajadzīgā summa man no tās jāizlasa.
Tuvojas mana pēdējā darba diena. Onkulītis pasniedz šokolādi un saka, ka esmu viņa mīļākā kasiere. Un, ka viņš vispār mīl visus − vienalga, latvietis vai krievs.
Pusotra mēneša laikā esmu sapratusi, ka labs darbinieks Maximā ir tāds, kurš klusē. Un šādu labu darbinieku te ir daudz.
—
*Visu darbinieku vārdi mainīti.
**«bļeģ» – no krievu val. – «sasodīts»
***«padnimi svoju žopu, bļeģ» – «pacel savu pēcpusi, sasodīts»
****«Padaj mņe, bļeģ, eto» – «padod man, sasodīts, to»
Lai uzzinātu, cik žurnāliste nopelnīja lielveikalā, lasiet šī projekta centrālo rakstu: “Mazo algu cilpā”.
