Pieaugušie uztraucas, ka pusaudži Latvijā kļūst arvien resnāki un slimāki, bet vienlaikus ļauj skolās tirgot kaitīgu pārtiku. Izslēgt no skolām kafejnīcas, nozīmētu prāvus zaudējumus privātajam biznesam.

Hugo Bērziņam (15) no rītiem patīk pagulēt, tāpēc uz skolu viņš dodas pēdējā brīdī. Brokastīm mājās laika neatliek. Skolas kafejnīcā kalsnais pusaudzis ar gaišiem, sprogainiem matiem steigā izdzer tēju un apēd ar šokolādi pārlietu smalkmaizīti par 30 santīmiem. Vēlīnās brokastis nozīmē, ka «bišķi nokavēju pirmo stundu».

Kafejnīcā Hugos iegriežas arī starpbrīžos, jo tur ir patīkamāk nekā skolas gaiteņos. Rīgas Angļu ģimnāzijā, kur Hugo mācās, ir pat veselas divas kafejnīcas. Neko ēdamu viņš pa dienu skolā vairs gan nepērk.

Taupa vecāku doto pusdienu naudu — 10 latus nedēļā —, lai biežāk varētu aizbraukt uz bijušās rūpnīcas VEF teritoriju paskeitot.

Atteikties no siltajām skolas pusdienām  nav grūti: «Ēdiens ir bezgaršīgs. Prasti uztaisīts,» secina Hugo. Viņa klasē no 24 skolēniem pusdienas ēdot labi, ja divi. Ja nu izsalkums moka, Hugo turpat kafejnīcā nopērk savu mīļāko šokolādi Snickers.

Latvijā ir daudz tādu skolēnu kā Hugo, kas siltas pusdienas skolā neēd. Pieaugušie, kas atbild par ēdināšanas politiku skolās, to skaidro ar pusaudžu vecumu «kad gribas atšķirties un šķiet, ka skolas ēdnīcā ēst nav stilīgi,» stāsta Santa Līviņa no Veselības ministrijas.

Taču cik no kopumā 200 000 Latvijas skolēniem neēd skolas pusdienas, neviens  nezina. Šādi pētījumi nav veikti. Toties ir pētījumi, kas rāda — nepareizas ēšanas un mazkustīguma dēļ Latvijas bērni un pusaudži aptaukojas. Tas nozīmē, ka vairāk nekā pusei no viņiem liekais svars būs arī pieaugušā vecumā. Viņi slimos vairāk un dzīvos īsāku mūžu. Lielākais drauds, kas šos bērnus var sagaidīt jau pēc 20 gadiem, ir sirds un asinsvadu slimības. Tās ir galvenais nogalinātājs Latvijā un Eiropā. Pērn katrs otrais priekšlaicīgi mirušais Latvijā aizgāja no sirds un asinsvadu slimībām. Priekšlaicīgi (līdz 65 gadu vecumam) no šīm slimībām Latvijā nomirst trīs reizes vairāk cilvēku nekā vidēji ES.

Viens no veidiem kā šo mirstību mazināt, ir kontrolēt, ko ēd potenciālie upuri — skolēni.

Atbildīgā Veselības ministrija un uzņēmēji, kas saimnieko skolās, saka: viss ir kārtībā. Re:Baltica trīs mēnešos apkopotā informācija  no 15 Latvijas skolām rāda — nav vis. Aprēķini un datu analīze rāda, ka katrā otrajā no Latvijas 936 skolām ir kafejnīca un tajās joprojām iespējams nopirkt našķus, kam tur nevajadzētu būt.

Cukura par daudz

Hugo zina, ka ēst kartupeļu čipsus, Snickers batoniņu un dzert gāzētos dzērienus nav veselīgi. Bet, viņš nezina, kāpēc. Skolā par to neesot runāts. «Čipsos ir e-vielas? No bulciņām pūšas vēders,» viņš min.

Daļēji Hugo ir taisnība. Kartupeļu čipsos viena no problēmām ir e-vielas, taču lielāks ļaunums ir pievienotais sāls un palmu eļļa, kurā tie izcepti.

Cilvēkam dienā nepieciešams ne vairāk kā 5 grami sāls — viena tējkarote. Vienā mazajā čipsu pakā (75g) ir 1,5g sāls jeb piektā daļa visas dienas normas.

Eiropā iedzīvotāji apēd vidēji divas reizes vairāk sāls, nekā vajadzētu. Rezultātā paaugstinās asinsspiediens, kas izraisa insultu, infarktu un nieru slimības. Kad pirms desmit gadiem mērķtiecīgu sāls samazināšanas kampaņu uzsāka Lielbritānija, tai četros gados izdevās samazināt sāls patēriņu par 10% un pēc pašu aprēķiniem izglābt aptuveni 6000 dzīvības ik gadu.

Hugo gan ar čipsiem daudz neaizraujas. No tiem arī vieglāk atteikties, jo jau septiņus gadus čipsus nevar nopirkt Latvijas skolās. Tāpat kā kokakolu.

2003.gadā valdība aizliedza skolās tirgot produktus ar konkrētām sastāvdaļām. Piemēram, konfektes un košļenes ar saldinātājiem un ķīmiskām krāsvielām. Lai aizliegtu skolās čipsus, 2006.gadā valdība noteica, cik daudz gatavajos produktos drīkst būt sāls — čipsos šis līmenis ir pārsniegts. Līdzīgā veidā  «atbrīvojās»  arī no Coca Cola, Fanta un Sprite, pasakot, ka gāzētajos dzērienos nedrīkst būt kofeīns un dažādas krāsvielas.

2006.gadā šie ierobežojumi izsauca sašutuma vētru ražotājos. Protesta vēstuli prezidentei Vairai Vīķei — Freibergai sūtīja pat bijusī ASV valsts sekretāre Madlēna Olbraita, kas pārstāvēja Coca Cola biznesa impērijas intereses. Starptautiskie ražotāji satraucās, ka Latvijas ierobežojumi skolās varētu radīt precedentu ES. Līdzīgi neveselīgās pārtikas ierobežojumi tobrīd bija tikai Dānijā un Lielbritānijā. Savukārt vietējie ražotāji vainoja Veselības ministriju valsts ekonomikas graušanā, atceras Ilze Straume, kas Veselības ministrijas sastāvā izstrādāja neveselīgās pārtikas ierobežojumus skolās.

Taču arī pēc 2006.gada neveselīgās pārtikas ierobežojumiem, skolās savu triumfa gājienu turpināja cukurs un transtauskābes, kas ir ne mazāks ļaunums kā sāls un e-vielas. «Mums tajā laikā nebija pieredzes,» Ilze Straume skaidro, kāpēc netika ieviesti plašāki ierobežojumi, tādēļ «sākām ar sāli.»

Hugo iecienītajā Snickers (75g) ir gandrīz 10 tējkarotes cukura. Brokastu smalkmaizītē — vidēji 6 tējkarotes. Ar šiem diviem našķiem Hugo jau ir pārsniedzis dienas normu — 60 gramus jeb 15 tējkarotes cukura.

Pasaules Veselības organizācija uzsver, ka arī tas ir par daudz un pieaugušajam dienā vajadzētu apēst uz pusi mazāk cukura — 30 gramus. Cukuru sauc par balto indi, jo pārāk lielos daudzumos tas ne tikai bojā zobus, bet arī rada aptaukošanos, kas atkal noved pie sirds un asinsvadu saslimšanām. Pēdējā laikā ar otrā tipa diabētu, ko vēl nesen uzskatīja par pusmūža cilvēku slimību, saslimst bērni un pusaudži.

Taču Hugo nopirkt Snickeru ir lētāk, nekā siltās pusdienas un tā arī dod mānīgo sāta sajūtu. Cukurā ir daudz kaloriju, tādēļ ir liels enerģijas pieplūdums. Taču spēks ātri beidzas, jo cukurā nav citas organismam svarīgas vielas. Tādēļ drīz vien atkal gribas ēst.

Pēc Re:Baltica novērojumiem, Snickers līdz ar Twix, Mars, Bounty un Lion ir biežāk atrodamās šokolādes Latvijas skolās. Cukuru daudzums visās ir līdzīgs.

Mānīgs ir arī uzskats, ka līdz ar kokakolas aizliegšanu, skolās var nopirkt tikai veselīgus dzērienus. Daudzās skolā nopērkamajā ledus tējā Nestea Peach puslitra pudelē ir 8 tējkarotes cukura. Suliņās Kapri — 5 tējkarotes.

Mazajā piena dzēriena Lāsēns paciņā — 2.5 tējkarotes. Cukura daudzums uz mazajām Rasēna paciņām gan norādīts divreiz vairāk, bet puse no tā ir jau dabiski pienā esošais cukurs, Re:Baltica stāstīja Rīgas Piena kombināta pārstāve Maija Avota. Kopš pagājušā rudens Rīgas Piena kombināts Lāsēnu nomainīja pret Rasēnu, paziņojot, ka tajā vairs neesot ķīmiskie aromatizētāji, kā arī pievienoti vitamīni. Taču cukurs joprojām palicis. Cukura samazināšana būšot nākamais solis pēc kāda laika, jo pēc ķīmisko aromatizētāju izņemšanas, bērni sajutuši garšas atšķirību – tagad Rasēns vairāk «garšojot pēc piena.»

Slavenais britu pavārs Džeimijs Olivers, kurš iestājas par veselīgu ēšanu skolā, ir norādījis: «Pienam ar dažādām garšām nav vietas skolās.» Pavārs šo dzērienu ierindo vienā grupā ar gāzētajām limonādēm un cukurotajām sulām.

Pēc Latvijas Slimību un profilakses centra datiem, aromatizēto pienu 2012.gadā varēja nopirkt 30% vispārējās izglītības skolu, kurās ir 1.klase — šis skaits piecu gadu laikā pieaudzis par 13%. Lauku un mazāku pilsētu skolās piedāvājums pieaudzis pat uz pusi.

Hugo stāsta, ka labprāt skolas kafejnīcā nopērk arī mandarīnus, taču tie tur parādās reti. Ja patrāpās, viņš no rītiem nograuž kādu ābolu, vai burkānu, jo Rīgas Angļu ģimnāzija piedalās arī ES finansētajā programmā, kas līdz 9.klasei nodrošina bezmaksas augļus un dārzeņus. Kāds no Hugo klasesbiedriem no ēdnīcas atstiepj viņa klasei domāto augļu vai dārzeņu maisu, ko visi no rīta kopīgi apēd.

Kopš 2008.gada arvien vairāk skolu kafejnīcas piedāvā svaigus augļus, dārzeņus, pienu, dzērienus bez cukura un ūdeni. Taču vienlaikus pieaug arī neveselīgo našķu piedāvājums. Saldumu iegādes iespējas skolā ir palielinājušās par 14%, saldo karsto dzērienu — par 20%, kas saistīts ar masveidīgāku šo dzērienu automātu uzstādīšanu. Trešdaļā skolu ir pieejami karsto dzērienu automāti. Ko tieši skolēni kafejnīcās nopērk un cik no šiem pirkumiem ir veselīgas lietas, pētījumu nav.

Gastrīts 12 gados

Pirmo skrituļdēli vecāki uzdāvināja Hugo jau četru gadu vecumā, bet nopietni viņš skrituļo sešus gadus. Piedālās vietējās sacensībās, ticis arī pie godalgām. «Diezgan normāli man sanāk,» vērtē Hugo. Lai labāk izpildītu trikus, viņš austiņās klausās 80.gadu rokmūzikas leģendu Black Sabbath, vai repa grupu NWA. Starp treniņiem tuvējā veikalā Prisma nopērk lapu salātus ar tunci, sulu un Snickers.

Ziemā Hugo no Pārdaugas uz skeitparku Rīgas otrā galā pie VEF pārsvarā dodas brīvdienās. Darba dienās no skolas viņš pārnāk ap trijiem. Paēd mammas gatavotās pusdienas, jo viņa šobrīd auklē mazo brāli un tāpēc ir mājās. Pēc tam pāris stundas uzspēlē datorspēli. Izmācās. Ja paliek laika, noskatās filmu.

Skolas laikā Hugo sanāk mazāk fizisko aktivitāšu. Fizkultūras nodarbības ir divreiz nedēļā. Latvijā tikai katrs piektais pusaudzis ir aktīvi nodarbināts vismaz stundu dienā, kas arī ir viens no aptaukošanās iemesliem. Tieši Hugo vecuma grupā no 2006. līdz 2010.gadam visvairāk pieaudzis zēnu skaits ar lieko svaru, sasniedzot 13%. Līdzīgs līmenis ir Lietuvā un Igaunijā.

«Pirms gadiem desmit Latvijā pusaudžiem tā praktiski nebija problēma, tie bija tikai daži procenti bērnu,» satraukta par pusaudžu aptaukošanos ir Slimību profilakses un kontroles centra pārstāve Iveta Pudule, kas kopā ar Pasaules Veselības organizāciju seko līdzi pusaudžu veselības rādītājiem Latvijā.  «Izskaidrojums tam ir nepietiekama fiziskā aktivitāte, nepareizs uzturs.»

Hugo gan liekā svara nav, viņš ir tievs. Pirms trim gadiem kādu dienu Hugo tik ļoti sāka sāpēt vēders, ka ar neatliekamo medicīnisko palīdzību viņu aizveda uz slimnīcu. Gastrīts. Viņš slimnīcā bijis jau vairākas reizes. «Tās sāpes ir briesmīgas,» saka Hugo. Tagad viņš cenšas izvairīties no ceptiem ēdieniem, baltajiem miltiem. Mamma gan stāsta, ka aizdomīgi bieži dēla istabā atrod tukšu čipsu paciņu. Par sāpēm vēderā vismaz reizi mēnesī sūdzas 14% Hugo vecuma zēni un 25% meiteņu.

Lai arī Hugo par lieko svaru nav jāuztraucas, skolu kafejnīcu produktos bez cukura ir vēl kāds ļaunums, kas ilgtermiņā bojā veselību. Tie ir hidrogenētie tauki un palmu eļļa.

Palmu eļļa ir Hugo iecienītajā Snickers. Šajā eļļā ir daudz kaloriju, bet maz organismam vajadzīgu vielu. Palmu eļļa paaugstina holesterīna līmeni un ar gadiem rada asinsvadu nosprostošanos. Līdzīgi iedarbojas hidrogenētie augu tauki. Tie ir ķīmiski sabiezinātas eļļas, kas, līdzīgi kā palmu eļļa, ir lēti un garu derīguma termiņu. Tādēļ šos taukus un palmu eļļu pievieno margarīnam, bulciņām, cepumiem, frī kartupeļiem un čipsiem, lai tie ilgāk glabātos un maksātu mazāk.

Speciālisti iesaka — taukiem nevajadzētu pārsniegt 30% no dienā apēstās pārtikas. No tiem 10% drīkst būt «sliktie tauki» jeb transtaukskābes, kas veidojas hidrogenēto augu tauku ražošanas laikā.

Slavena ar savu cīņu pret «sliktajiem taukiem» ir Somija, kas vēl 60.gados uzsāka aktīvu kampaņu par tauku un sāls samazināšanu uzturā. Tobrīd Somija bija rekordiste ar lielāko mirstību no sirds un asinsvadu slimībām pasaulē. Nākamo desmitu gadu laikā mirušo skaits no šīm slimībām Somijā samazinājās par 80%, bet vidējais mūža ilgums pieauga par 10 gadiem.

Dāņi ir spēruši soli tālāk, aizliedzot «sliktajiem taukiem» jeb transtaukskābēm pārtikas produktā pārsniegt vairāk kā 2%. Tādēļ 2011.gadā Latvijā izcēlās «vafeļu skandāls». Kāds Dānijas profesors pavēstīja, ka Latvijas ražotajās Selgas vafelēs no visiem taukiem 44% ir transtaukskābes. Tā gan izrādījās kļūda. Notikumam bija arī pozitīvs efekts – konkrētais vafeļu ražotājs paziņoja, ka uzsāk vafeļu ražošanu bez transtaukskābēm.

Transtaukskābju ierobežojums ieviests arī Austrijā, Šveicē un Holandē. Pēdējā tiek lēsts, ka ikgadējais mirušo skaits no sirds slimībām samazinājies par 10%.

Latvijā drīkst tirgot produktus, kas satur transtaukskābes un nav pat jānorāda precīzs to apjoms produktu sastāvā. Bez jau minētā Snickers, Re:Baltica atrada palmu eļļas Tofinek vafelēs, bet daļēji hidrogenētos taukus šokolādē Lion.

Re:Baltica intervētie pārtikas speciālisti uzskata — nepieciešams papildināt pirms desmit gadiem izdotos valdības noteikumus, aizliedzot vēl virkni produktu sastāvdaļu. Jau šobrīd skolās gatavotajās pusdienās pavāri nedrīkst izmantot hidrogenētus taukus un garšas pastiprinātājus, tomēr tie ir atļauti kafejnīcu produktos. Spilgts piemērs ir garšas pastiprinātājs E621, ko Re:Baltica atrada skolās nopērkamajās Pērnes kartupeļu plāksnītēs un Patella Chips.

Tiek apsvērta doma ierobežot cukura daudzumu, stāsta Veselības ministrijai pakļautā Slimību profilakses un kontroles centra pārstāve Ilze Straume. Tas nav darīts ātrāk, lai krīzes laikā nekaitinātu ražotājus. Izskatās gan, ka domstarpības varētu būt  arī pašu lēmumu pieņēmēju vidū. Piemēram, Veselības ministrijas pārstāve Santa Līviņa uzskata, ka ierobežot cukura daudzumu būs grūti, jo «saldināto dzērienu, cukuru saturošo produktu klāsts ir milzīgs. Tas būtu diezgan neiespējami.»

Tikmēr Slimību profilakses un kontroles centrs vienā no saviem pētījumiem secina:  «Skolas vide nenodrošina iespējas attīstīt veselīga uztura un fizisko aktivitāšu paradumus, jo skolās var iegādāties nepilnvērtīgus pārtikas produktus (našķus).»

Veselīgs uzturs — uz papīra

Par to, kādus našķus Hugo un citi skolēni var nopirkt starpbrīžos, atbildīga ir skola un arī firma, kas saimnieko kafejnīcā.

Kafejnīcas darbiniekiem jāpārbauda, vai konkrētie produkti nav kaitīgi bērniem. Tas gan ne vienmēr ir viegli izdarāms, jo ražotājiem nav jānorāda precīzs produkta sastāvs. Piemēram, Re:Baltica konstatēja, ka skolās nopērkamajā Tymbark sulās konkrēts cukura daudzums nav vispār norādīts. Uz čipsu paciņas var būt rakstīts «augu eļļa», bet patiesībā aiz tās slēpsies palmu eļļa vai hidrogenēti augu tauki.

Re:Baltica vairākās Rīgas skolās — Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, Rīgas 1.ģimnāzijā, Rīgas 2. ģimnāzijā, 22.vidusskolā, 6.vidusskolā, Rīgas Angļu ģimnāzijā — kafejnīcās atrada plašu želejkonfekšu, karameļu, šokolāžu piedāvājumu, kā arī kartupeļu plāksnītes, ko var uzskatīt par analogu čipšiem.

«Aizliedz kaut ko vienu, ražotājs piemērojas un izveido līdzīgu produktu. Principā šajās situācijās tiek ievērots likuma burts, nevis gars,» secina Iveta Pudule no Slimību profilakses un kontroles centra.

Ierobežot neveselīgo našķu tirgošanu skolas drīkst jau tagad. Taču velti gaidīt, ka firmas rūpēsies par skolēnu veselīgumu uz savas peļņas rēķina.

Pārtikas un veterinārā dienesta datu bāze un Re:Baltica aprēķini rāda, ka Latvijā no 936 izglītības iestādēm pusē ēdienu nodrošina privātas firmas, bet pārējās pati skola algo pavāru. Skolās firmas nokļūst caur skolas, vai pašvaldības organizētu konkursu, cīnoties par komplekso pusdienu piegādi skolās. Vairums no šīm firmām strādā arī skolu kafejnīcās, kas ir būtisks papildu ienākumu avots.

Re:Baltica veiktā datu analīze kopā ar firmu EazyBi un Lursoft rāda, ka 23 Latvijas pašvaldībās skolās saimnieko tikai firmas. Lielākā no šīm pašvaldībām ir Valmiera. Vēl oktobrī firma Kantīne B kopā ar SIA Salvis uzvarēja Valmieras pašvaldības rīkotajā konkursā par ēdināšanu Valmieras izglītības iestādēs un pansionātā kopsummā par 3.9 miljoniem latu. Savukārt Rēzeknē visās 12 skolu ēdnīcās saimnieko vienīgi pašvaldība; privātuzņēmumu rokās ir tikai 2 veikaliņi skolās.

Valmierā komplekso pusdienu cena skolās ir 90 santīmi, Rēzeknē 70 santīmus maksā bērni, bet pašvaldība algo pavārus, apmaksā virtuves rēķinus.

No aptuveni 250 Latvijas skolās strādājošajām firmām, 11 saimnieko sešās un vairāk izglītības iestādes. Tirgus līderis ir lietuviešu uzņēmums Kretingos Maistas, kas pēdējos pāris gados iekaro Latvijas tirgu un šobrīd saimnieko 25 Latvijas skolās, pārsvarā mazākās pašvaldībās.

Uzņēmuma Lietuvas biroja sniegtie dati rāda, ka 2012.gadā apgrozījums bija 7.5 miljoni eiro, Latvijā — 0.7 miljoni eiro. Tas ir divreiz vairāk nekā gadu iepriekš.

Siguldas novadā, kur pirms pāris gadiem konkursā uzvarēja Kretingos Maistas, pašvaldība ar pusdienām apmierināta daļēji. Laureņču sākumskolā ēdiens mēdzot būt pat piededzis, kamēr citās skolās garšo labi, bet salīdzinoši dārgi esot izvēles ēdieni, ko bērni var izvēlēties līdztekus kompleksajām pusdienām. Siguldas domes pārstāve Līga Sausiņa domā, ka firma nopelna tieši ar izvēles ēdieniem, jo konkursā piedāvātā komplekso pusdienu cena bija ļoti zem — 68 santīmi. Lētums panākts, maksājot darbiniekiem minimālās algas, nemaksājot atvaļinājuma naudu vasaras brīvlaikā, iepērkot produktus vairumā. «Kur ir laba kvalitāte, to panāk ar darbinieku entuziasmu,» secina Sausiņa.

Rīgā savu vietu jau gadiem notur līderi Žaks-2 (19 skolas) un Aniva (12 skolas). Par Rīgu tuvākajā laikā sagaidāma asa cīņa, jo 2014.gadā līgumi būs jāpārslēdz 35 skolās.

Skolu ēdināšanas līderiem šī saimniekošana ir tikai daļa biznesa, tāpēc grūti noteikt, cik tieši viņi nopelnījuši skolās. Taču dati ļauj secināt, ka tas ir ienesīgs un stabils bizness.

Salīdzinājumā ar vidējiem rādītājiem ēdināšanas nozarē, šīm firmām kopumā klājies labāk. VID dati rāda, ka 2012.gadā ar zaudējumiem strādājuši  60% ēdināšanas nozares uzņēmumu, bet Re:Baltica aprēķināja — no lielākajiem skolu ēdinātājiem ar zaudējumiem strādājuši tikai nedaudz vairāk par ceturto daļu, pārējiem izdevies nopelnīt.

To, ka skolu bizness ir rentabls, apliecina arī sīvā konkurence. Grūti atrast skolu ēdināšanas konkursu, kas nebūtu apstrīdēts. Piemēram, Liepājā konkursā kāda firma zaudēja, jo dokumenti bija sastiprināti ar plastmasas spirāli, nevis cauraukloti ar auklu. Savukārt Kretingos Maistas sūdzas, ka viens no iemesliem, kāpēc viņus noraidījusi Valmieras pašvaldība: ēdienā izmantotā vistas āda neesot uzskatīta par produktu, kas «savietojams ar pilnvērtīga un veselīga uztura principiem». Nevienā dokumentā neesot bijis norādīts, ka vistas ādu nedrīkstot izmantot, Iepirkumu uzraudzības birojam sūdzējās firmas pārstāve.

Par biznesa perspektīvu liecina arī augošais kafejnīcu skaits. Kopš 2008.gada par 8% palielinājies skolu skaits, kurās ir papildu ēdināšanas serviss: kafejnīca vai veikals.

Sīvā konkurence veicinājusi arī nozares pašregulēšanos. Pirms trim gadiem izveidota Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācija, kas šobrīd apvieno aptuveni 30 ēdināšanas uzņēmumus. To pārziņā ir ap 100 skolu un bērnudārzu. Asociācijas vadītāja Silvija Miniča stāsta — uzņēmumi apvienojušies, lai izslēgtu no spēles firmas, kas dempingo ar zemām cenām un sliktu ēdienu. «Parādījās pusdienās zupa ar pāris kāpostu lapām un grūbām, trīs cepumi un sula — par 65 santīmiem,» atceras Miniča.

2012.gadā stājās spēkā valdības noteikumi, ko asociācija izstrādāja kopā ar Veselības ministriju. Tie noteica, ka gaļas izstrādājumus uzturā var iekļaut ne biežāk kā reizi nedēļā, ja tie satur vismaz 70% gaļas (zivju izstrādājumos — 60% zivju). Šī prasība pielika punktu vairumam cīsiņu, desām, speķa pīrādziņiem un vēl daudziem bērnu iecienītiem produktiem. Aizliegts ēdienu vārīt eļļā, kas nozīmē atvadas no frī kartupeļiem. Ierobežots arī sāls un cukura daudzums. Asociācijas pārtikas tehnoloģe Ilona Dreimane gan stāsta, ka sāls daudzums samazināts pārāk strauji.  «Bērni laukos, kur ģimenē pieraduši ēst sāļu, atteicās vispār ēst šo ēdienu,» stāsta Dreimane. Pērn decembrī valdība atļāva pacelt sāls daudzumu, pret ko iebilda mediķi.

Kopumā šo valdības noteikumu mērķis ir kontrolēt, ko bērni ēd skolā gatavotajās pusdienās. Re:Baltica novēroja, ka skolas izmanto radošu pieeju, lai tos apietu. Rīgas 49.vidusskolā majonēze (ko aizliegts pārdot kā piedevu), sajaukta kopā ar dillēm un gurķiem un nosaukta par auksto mērci. Savukārt Siguldas Valsts ģimnāzijā vēl decembrī varēja nopirkt kartupeļus frī ar kečupu. Aizliegti ir abi.

Rīgas Angļu ģimnāzijā bērni kafejnīcās iecienījuši picas. Tās var nopirkt vairākas dienas nedēļā un pēc tām vienmēr starpbrīžos stiepjas garas rindas. Šādam ēdienam nevajadzētu būt piedāvājumā biežāk kā reizi nedēļā. Tikai Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) varētu pārbaudīt, vai tās pagatavotas atbilstoši prasībām — vai desā ir vismaz 70% gaļas.

PVD pārbaudes rāda, ka visvairāk skolas grēko, neievērojot veselīga uztura pamatprincipus. Tie ir ap 30% no visiem pārkāpumiem (pavisam 2013.gada pirmajā pusgadā PVD skolās atklāja 2223 neatbilstības). Šie pārkāpumi gan tiek konstatēti uz aci, jo PVD nav naudas, lai laboratorijā pārbaudītu konkrēto ēdienu. Latvijā arī nav laboratoriju, kur varētu noteikt, vai konkrētajā kotletē nav izmantota mehāniski atdalīta gaļa (tas nozīmē samalta ar visiem kauliem, ādu un gaļu). Noteikumi paredz, ka skolām gaļa jāmaļ uz vietas. To PVD var pārbaudīt tikai pieprasot dokumentus par gaļas izcelsmi. Daži ēdinātāji ar šādu praksi ir neapmierināti, jo uzskata: šobrīd PVD vairāk esot aizņemts mērot, vai gaļas dēlīši novietoti pareizi, nevis kontrolējot, kas nonāk uz šķīvjiem katru dienu.

No visiem pārkāpumiem 12% saistīti ar bērniem nerekomendētu produktu tirgošana. Cik tas ir absolūtos skaitļos nav zināms, jo PVD nav apkopotu datu par to, cik skolās veiktas pārbaudes.

Taču kopumā uzņēmēji un Veselības ministrijas pārstāvji piekrīt, ka silto ēdienu pagatavošana un kontrole skolās ir būtiski sakārtota. Jautājums — ko darīt ar kafejnīcām?

Aizliegt kafejnīcas?

Tā nav bijis vienmēr, ka Hugo neēd pusdienas skolā. Līdz 7.klasei viņš mācījās Rīgas Doma kora skolā un ēda tās ēdnīcā. Jo tur bija garšīgi. Rīgas Angļu ģimnāzijas ēdnīcā trīs gados «esmu ēdis kādas piecas reizes». Ēdiens Hugos skolā šķiet ne tikai «prasts», bet arī dārgs. Mazs trauciņš salātu maksā 45 santīmus; piedevas (kartupeļi, griķi) 40 santīmus, bet kotlete – ap 60 santīmiem. Kopā – 1.50 līdz divi lati.

Re:Baltica intervētie uztura speciālisti un pašas skolas norāda, ka galvenā panākuma atslēga garšīgām pusdienām ir pavārs. Nav nozīmes, vai viņu algo firma vai pati skola.

Uztura speciāliste Lizete Māldere, kas īpašā akcijā skolās stāsta par veselīgu ēdienu, novērojusi: joprojām ir skolas, kur pusdienas gatavo pēc padomju laiku receptēm. Otrs paradoks: skolotāji izrāda skolas ēdnīcu un lepojas, ka kafejnīcā var nopirkt svaigas smalkmaizītes.

Lielākie skolu kafejnīcu apmeklētāji ir vecākie skolēni. Nav datu par to, cik bērnu pārtiek no kafejnīcu našķiem, bet ēdinātāji novērojuši, ka pēc 5.klases skolēni paēd ēdnīcā, kur paši izvēlas ēdienu, vai kafejnīcā.

«Diskusijās ar jauniešiem atklājas, ka viņiem, iespējams, gribētos ēst siltas pusdienas, bet ja klasē ir nostāja, ka tas nav stilīgi, tad viņi arī vairāk pērk našķus,» stāsta Santa Līviņa no Veselības ministrijas.

Stilīguma kultu veido masveidīgās reklāmas. TNS dati rāda — starp reklamētākajiem pārtikas un dzērienu zīmoliem 2013.gada pirmajos desmit mēnešos bija tieši saldumi: Milka, Danone, Grany, Ingman. No dzērieniem — Jacobs, Gutta, Coca Cola un Mangaļi. Savukārt no pārtikas grupām visvairāk Latvijā reklamēts saldējums, cepumi, košļājamā gumija un šokolādes. Amsterdamas universitātes pētījums (2008) rāda, ka pastāv būtiska sakarība starp reklāmu daudzumu un bērnu produktu izvēli — jo vairāk bērni skatās televizoru, jo vairāk izvēlas neveselīgos produktus.

Latvijas Slimību un profilakses centra dati atklāj, ka Rīgā un laukos pieaug skolu skaits, kurās reklamē dzērienus un pārtikas produktus ar zemu uzturvērtību. 2010.gadā šādu reklāmu bija 14% lauku skolu, bet divus gadus vēlāk jau gandrīz 35%.  Rīgā neveselīgo produktu reklāmas 2012.gadā bija 46% skolu, kurās ir 1.klases. Lavijas likumdošana neaizliedz izvietot pārtikas produktu reklāmas skolās. Tādēļ nedaudz absurda ir Rīgas domes iniciatīva, kas 2013.gada beigās aizliedz izvietot neveselīgo pārtikas produktu reklāmas 50 metru radiusā no skolām, kamēr pašās skolās šādas reklāmas nav aizliegtas.

Veselības ministrijas pārstāve Līviņa domā, ka skolu kafejnīcu produktu ierobežošana, vai pat slēgšana neko nedošot. Bērni aizies uz tuvējo veikalu. Problēmas sakne ir ģimenē, kas bērniem neiemāca ēst veselīgi.

Ministrijas nostājai piekrīt arī ēdinātāju asociācijas pārstāve Silvija Miniča. Kafejnīca esot tikai kā papildu piedāvājums, jo «skolas vadība negrib, ka skolēni starpbrīžos izskrien ārā pēc smalkmaizītes.»

Pēc Miničas teiktā, kafejnīcas firmām nedodot būtisku peļņu. Atkarībā no reģiona, tie ir 20—30% no firmu apgrozījuma. Miničai pašai piederošais uzņēmums Fristar ir ēdinātāju pirmajā desmitniekā un  darbojas Rīgā, Jelgavā, Carnikavā. 2012.gadā Fristar bija gandrīz 0.7 miljonu latu apgrozījums. Ja skolās aizliegtu kafejnīcas, rupji rēķinot, Fristar apgrozījums būtu par 140 tūkstošiem mazāks.

Ilze Straume atceras, ka ar biznesa pretestību neveselīgās pārtikas ierobežošanai saskārās jau 2006.gadā. Arī toreiz izskanējusi argumentācija, ka ģimenei jāiemāca ēst veselīgi un uzņēmēji vainojuši valsti biznesa graušanā.

Straume piekrīt, ka būtiska nozīmē bērnu ēšanas paradumu izveidē ir ģimenei, bet «ģimenes nenokrīt no debesīm. Bērns tieši skolā iemācās un māca [vecākus] mājās,» stāsta Straume. Tādēļ skolā vajag popularizēt veselīgus ēdienus, nevis tirgot šokolādes rokas stiepiena attālumā.

Šobrīd katra skola pati izlemj, cik daudz mācīt par veselīgu ēšanu. Rīgas Angļu Ģimnāzijā veselīga uztura principi tiek izrunāti mājturībā un audzināšanas stundās.

Taču ar to nepietiek. Uztura speciāliste Lizete Māldere uzskaita, ka vienlaikus jārūpējas par vairākām lietām – pusdienu ēdienkarte jāveido kopā ar moderni domājošu uztura speciālistu, nevis pavārei ar minimālo algu; jākontrolē kafejnīcu saturs; kā arī jāpiesaista atraktīvi uztura speciālisti ārpus skolas. Māldere novērojusi, ka nereti paši skolotāji nesaprot, kas ir veselīgs ēdiens. «Rasols nav veselīgs? Kādēļ, tie taču ir salāti,» brīnījusies kāda skolotāja. Speciālisti no malas arī labāk piesaista bērnu uzmanību. «Jo bērni bieži nedzird, ko viņiem saka skolotājs,» stāsta Māldere.

Hugo neatceras, ka viņam būtu bijusi mācību stunda par veselīgu uzturu. Par pareizu ēšanu viņš domā, bet īpaši nesatraucas. Paēdīs siltas pusdienas mājās. Ja izsalkums būs pārāk liels, skolas kafejnīca ir tepat blakus. Daudz svarīgāk Hugo tagad ir saprast, ko darīt tālāk pēc 9.klases. Skaidras vīzijas vēl neesot.